Mājaslapa tika atjaunota 2009.g.23.oktobrī

Jaunumi

• Valdība atņem pēdējo cerības staru ekonomikas atveseļošanai
• Ko var gribēt Latvija?
• Naudas ilūzija un Latvijas brīvā tirgus glābšanas plāns
• Latvijai vajadzēja samazināt minimālo algu, Ruta Nukse
• Lai izārstētu Latviju, ir jāsaprot, kas jāārstē!, Ruta Nukse
• Vai Latvijas valsts ir alkoholiķis kam jālāpa paģiras?, Ruta Nukse
• Atveseļojošai ekonomiskai lejupslīdei ir jānotiek, Ruta Nukse
• "Ekonomikas likums - tiesiskuma un brīvības pamats"
• "Birokrātija", Ludvig von Mīses
• "Cilvēks, ekonomīja un valsts", Murraijs N. Rozbards

Autore: Ruta Nukse (2009.g. 23.oktobris)

Vai tiešām vairākumam ir tik grūti saprast, ka ar to naudu, ko mūsu valdība iztērē saviem tēriņiem un sevis uzturēšanai, tā nozog iespēju Latvijas uzņēmējiem saņemt naudu, lai radītu jaunas darba vietas un iespēju ātrāk izkļūt no valstī pastāvošās ekonomiskās krīzes!

Valstij ienākumus budžetā nodrošina tikai iedzīvotāju aktivitāte tirdzniecībā, ražošanā, tā sakot, uzņēmējdarbība. Izdevumus var dalīt tikai tad, ja ir ienākumi, bet Latvijai jau vairākus gadus ir budžeta deficīts! Tātad esošā sistēma nestrādā. Diemžēl ir tāda likumsakarība: jo vairāk iegrožo uzņēmējus, jo mazāk viņi ir ieinteresēti darboties. Rezultātā budžetā neienāk ne uzņēmuma ienākumu nodoklis, ne sociālais nodoklis no darbiniekiem, kā arī iedzīvotājiem nav līdzekļu iztikas nodrošināšanai. Valstij reāli nav naudas, ko maksāt māmiņu algām un pensionāriem, jo tā pati saviem uzņēmumiem ir „piegriezusi skābekli” un nu bļauj!

Valdība nav tiesīga samazināt pensijas, veselības aprūpi, izglītību, vispirms nesamazinot savus tiešos izdevumus vismaz par 80%. Tai, pirmkārt, ir jālikvidē nevajadzīgās ministrijas, atvieglojot birokrātiju iedzīvotājiem un uzņēmējiem, attīstot ekonomisko aktivitāti. Un, otrkārt, jābūt paraugam algu samazināšanā, vispirms deputātiem un valsts ierēdņiem, un tikai tad pārējiem. Ja deputāti nemācēja pārvaldīt budžeta līdzekļus, tad vispirms viņi saņem sodu ar stipri zemāku atalgojumu. Kāpēc skolotājiem vai pensionāriem jāmaksā no sava maka vispirms par Saeimas deputātu neprofesionalitāti?

Šobrīd valdībā esošie nedomā par ieņēmumu palielināšanu. Kas tā par budžeta plānošanu ar papildu nodokļiem!!! Ja jau iepriekš esošie nodokļi nodrošināja budžeta deficītu, tad kāpēc neizsludināt 60% ienākumu nodokli! Absurds. Ne jau jaunu nodokļu ieviešana un veco palielināšana atrisinās ekonomisko krīzi.

Bet no malas skatoties, kā lai deputāti zina, ka tauta ir neapmierināta? Viņi jau nedzīvo mūsu dzīvi. Oligarhiem un deputātiem ir cita dzīve, uz viņiem likumi neattiecas. Tikai vienreiz vien tauta mazliet papukstēja Doma laukumā. Citās valstīs tā kārtīgi, dienu no dienas. Kamēr mēs, tauta, nesāksim katrs aktīvi protestēt, iet uz referendumiem kaut vai ik mēnesi, iesaistīties politiskajā dzīvē, lai nomainītu iesūnojušos, nekas nemainīsies. Stipra Latvija var kļūt vai nu mierīgā ceļā, vai ...!

uz augšu

Autore: Ruta Nukse (2009.g. 01.oktobris)

Nevienu nav jāpārliecina, ka Latvija ir maza valsts gan teritoriāli, gan iedzīvotāju ziņā. Tikai 2.2 miljoni iedzīvotāji uz 64 tūkst. km2. Un tomēr mēs teritoriāli esam daudz lielāka valsts par Singapūru, Šveici vai Lihtenšteinu, tāpat kā viņiem, arī mums ir ierobežoti dabas resursi un blakus atrodas lielvalstis.

Bet nez kāpēc Singapūrā, Šveicē un Lihtenšteinā ir daudz aukstāks dzīves līmenis un laimīgāki iedzīvotāji nekā pie mums?

Tāpēc, ka tikai mēs domājam kā ASV un gribam būt tik lieli un vareni kā ASV vai ES. Tikai mēs dancojam pēc citu stabules.

Ja mēs aplūkojam lielvalsts pienākumus pret visām nepieciešamajām valsts funkcijām, tad tāds salīdzinājums ar mazu valsti uzreiz atklāj problēmu. Maza valsts nav spējīga veikt konkrētas funkcijas, jo tās vienkārši nav ekonomiski dzīvotspējīgas.

Vienīgi lielāka teritorija vai daudz iedzīvotāju var sasniegt nepieciešamo operāciju daudzumu, lai pati valsts spētu izpildītu visas savas funkcijas un pienākumus.

No tā izriet, ka Latvijai ir jāizlemj, kuras funkcijas valsts var uzņemties pildīt pati un kuras tai ir jāatdod citiem. Piemēram, valsts aizsardzība. Maza valsts nav spējīga ekonomiski pati uzturēt armiju, tās valdībai vienkārši nav naudas, lai varētu iegādāties un uzturēt 50 tankus, 50 iznīcinātāj lidmašīnas, algot 50 tūkstošus karavīru utt. Valsts vienkārši izputēs. Pastāv alternatīva, maza valsts var pievienoties kādai no aliansēm, piemēram, NATO un maksāt gada maksu, kura būs daudz reiz mazāka par pašas armijas uzturēšanu. Rezultātā nepieciešamības gadījumā nodrošinot sev augsta līmeņa aizsardzību, kā to jau veiksmīgi dara Lihtenšteina NATO un Singapūra savā Āzijas aliansē.

Maza valsts salīdzinājuma ar lielvalsti nav spējīga ne uzturēt, ne nodrošināt visus nepieciešamos ekonomiskos procesus. Tās ilgtermiņa pastāvēšanai ir nepieciešama mierīga ārpolitika un attīstīta tirdzniecības politika ar pārējām valstīm. Tā nevar saražot visu sev nepieciešamo pārtiku, apģērbu, preces, tehniku utt. Valsts nevar visiem iedzīvotājiem nodrošināt pilnvērtīgu procesu, kā teikt – no sēklas, ko vajadzēs iestādīt, izaudzēt, novākt, tad uzcelt pārstrādes rūpnīcu, tad pārstrādāt un uzcelt vēl vienu rūpnīcu, lai no pārstrādātā materiāla varētu iegūt galaproduktu, piemēram, audumu, tad nākošo rūpnīcu, kas no auduma saražotu apģērbu, un lai daudzmaz nodrošinātu iedzīvotājiem izvēles iespējas, lai nestaigātu visi viena veida, bet dažādu krāsu biksēs vai svārkos, tādi procesi ir vajadzīgi vismaz 10, ar piebildi – katrā nozarē. Ne Latvija, ne Lihtenšteina, ne Šveice, ne Singapūra savas mazās platības un iedzīvotāju dēļ, nav spējīgi tādus procesus nodrošināt. Un neviena no viņām arī nemēģina to darīt, izņemot Latviju! Latvija uzskata, ka jāattīsta katra nozare!

Valsts, attīstot importu, nodrošina labvēlīgu vidi ekonomiskajai attīstībai. Valstiski jānolemj kādi tās procesi būs dzīvotspējīgi ilgtermiņā, no kuriem veidosies eksportspējīgi produkti. Secinot, ja kaimiņvalsts kādu procesu savā nozarē dara lētāk, lai turpina darīt, citiem tā nozare vairāk nav apspriežama, ja paši nespēj to nodrošināt lētāk. Piemēram, ja blakus valstī jau ir attīstīta lauksaimniecība, vai arī atvedot gaļu uz veikalu tā ir lētāka nekā vietējā, tas ir 1000% pierādījums, ka pašas valsts lopkopji nemāk ekonomiski saimniekot, lai nodrošinātu saviem iedzīvotājiem augstāku labklājības līmeni. Neiet runa par subsīdijām, kuras jau pēc savas būtības ir kriminālnoziegums, jo atņemot naudu tiem, kas māk pelnīt un iedodot tiem, kas nemāk – nekad mūžā nav palielinājis tautas bagātību vai iedzīvotāju dzīves līmeni. Ja kāda no kaimiņvalstīm vēlas atņemt kādai grupai naudu un atdot to subsīdijās kādai citai, lai to arī dara. Mums ir jābūt gudrākiem un jāizmanto viņu lētā produkcija sev par labu, tajā pašā laikā jārada labāki apstākļi uzņēmējiem citās nozarēs.

Latvijai ir jāsaprot divi pamatprincipi, ko saprot visas bagātās valstis, kuru rezultātā tām ir izveidojušās savas priekšrocības – 1. tirgu regulē pieprasījums un piedāvājums – 2. tirgū vinnē augstākā solītā cena. Pielietojot šos 2 principus jebkurai ekonomikas jomai, var saprast pamatu jebkurai ekonomikas cēloņsakarībai.

Lihtenšteinā reģistrēto uzņēmumu skaits ir lielāks par iedzīvotāju skaitu. Tai ir zemi nodokļi salīdzinājumā ar tuvākajām valstīm, brīvas uzņēmējdarbības ekonomika, kuras rezultātā ir spēcīgi uzņēmumi, kas ir vieni no pasaules lielākajiem cīsiņu apvalku un mākslīgo zobu ražotājiem, un, protams, tai ir milzīgs finanšu pakalpojumu sektors.

Singapūrā ir viena no visaizņemtākajām ostām pasaulē, tai ir augsti attīstīta tirgus ekonomika ar milzīgu ražošanas industriju elektronikas, mašīnrūpniecības un biomedicīnas sektorā, kuras rezultātā valstī ir pasaulē 4. lielākā birža.

Šveicē ir milzīga privātā sektora ekonomika ar viszemākajiem nodokļiem starp visattīstītākajām valstīm, eksportē ķimikālijas, mašīnu elektroniku un mērierīces, piem., pulksteņus. Tā ir visspēcīgākā pasaules ekonomika.

Kas ir Latvijai, ko tā grib?

Gribam visus nodokļus un tik pat augstus kā citām lielvalstīm. Uzturam milzīgu valdību, kurai patīk papildus baroties no „kukuļiem” un nav dzirdējuši vārdu ētika. Nevienā nozarē neesam pasaulē konkurētspējīgi, jo nemākam vienoties kopīgiem mērķiem, katrs labāk izvēlas grābt sev un jo vairāk jo labāk. Ja arī varētu attīstīt kādu nozari, tad, protams, bez pamatīgas samaksas par labu tiem, kas tagad veido likumus, neiztikt, jo valdība nav ieinteresēta veidot labvēlīgāku likumdošanu kādas nozares attīstībai, lai varbūt pēc 10 gadiem Latvija spētu iekarot pasaules tirgu un ieguvēji būtu visi Latvijas iedzīvotāji, ne tikai tie, kas tagad ir pie teikšanas. Labāk ņemam kredītu tagad, lai stutētu bankas un valdības lielos tēriņus. Atņemam sev pēdējās konkurētspējīgās priekšrocības, par labu tiem, kas dod naudu tagad, nekā nodrošinām visiem iedzīvotājiem pēc gadiem 10 augstu ienākumu līmeni un labklājību.

uz augšu

Kas ir naudas ilūzija? Tā ir pārliecība, ka ar valsts naudas krājuma palielināšanu ir iespējams nodrošināt tautas ekonomisko labklājību. Šķiet, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju un Latvijas valsts vadītāji ir pārliecināti, ka visas savas problēmas varētu atrisināt, ja vien būtu vairāk naudas.

Apsvērsim sekojošu analoģiju. Vai ir iespējams palielināt ūdens daudzumu, pārlejot to no viena trauka otrā? Acīmredzot, nē. Ūdens masā, kas plūst no dienvidiem, ir arī ziemeļu, austrumu un dienvidu ūdens krātuvju ūdeņi. Faktiski ūdens plūsmai vienmēr ir arī savi zudumi. Tie rodas ūdens plūšanas procesā. Valdības subsīdijas nav nekas cits kā vienīgi esošo līdzekļu pārdalījums. Valdības pārdala bagātības, kuras radītas privātajā sektorā un piešķir tās atzītiem sabiedriskajiem vai privātajiem projektiem. Šajā bagātības pārdalīšanas procesā nekādas jaunas bagātības netiek radītas, līdzīgi kā noslēgtā peldbaseinā – tur ūdens pats no sevis nevairojas.

Ja A, B un C novērtē Z un piešķir viņam subsīdijas, tad skaidrs, ka A, B, C un Z kopējā bagātība nepalielinās. Apdomāsim situāciju, kad tiek piešķirtas subsīdijas Latvijas zemniekiem. Šajā gadījumā nauda tiek vienkārši novirzīta no visiem nodokļu maksātājiem uz vienu atsevišķu ļaužu grupu – zemniekiem. Cenšoties pierādīt, ka subsidēšana ir pabalsts sabiedrībai, tiek iepriekš pieņemts, ka politiķi un birokrāti ir kompetentāki lēmēji nekā indivīdi, kuri darbojas brīvajā tirgū. Viņi politisko varmācību paaugstina virs indivīda brīvības. Kam jūs uzticētu pārvaldīt savu bagātību? Birokrātiem?

Valdībai savu programmu finansēšanai ir trīs avoti: nodokļi, aizdevumi un naudas krājuma inflācija. Nodokļus ievāc ar draudu palīdzību. Aizdevumi ir peļņas procentu atliktie nodokļi. Inflācija palielina naudas krājumu un tādējādi pazemina eksistējošās naudas vienības vērtību. Kad valsts iztērē uzkrāto naudu, tā patērē bagātību. Valsts nevar radīt naudu tādā pašā veidā kādā viņa to iztērē. Valsts uzkrājumu vairo inflācija – minētais trešais valsts uzkrājumu avots. To var izdarīt divējādi – emitējot naudu vai ar grāmatvedības palīdzību – operējot ar kredītiem. Šo kredītu gadījumā naudu rada sekojoši. Kredīta ņēmējs paraksta parādzīmi, vekseli par x summu. Banka šo parādzīmi ņem vērā, iegrāmato tajā minēto x summu. Šis grāmatvedības ieraksts tiek atzīts par naudas ekvivalentu, tas cirkulē banku sistēmā un tādā ceļā oriģinālā x summa palielinās. Šī gaistošā grāmatvedības nauda, kas ir radīta burtiski no tīra gaisa, atgriežas centrālajā bankā – naudas emitētājā, tādējādi kompensējot to – resp., neko.

Par inflāciju ir divas galvenās patiesības: 1. Inflācija ir naudas krājuma palielināšanās. 2. Kredīts ir nauda. Visiem pārējiem nosacījumiem paliekot nemainīgiem, naudas krājuma palielināšanās izraisīs cenu celšanos, naudas krājuma samazināšanās - cenu pazemināšanos.

Gandrīz visu mūsdienu valstu centrālo banku politiku un naudas krājumus kontrolē maza elitāra grupa. Ja šī grupa palielina naudas krājumu, šī viņas darbība sabiedrībai kā kopumam labumu nenes. Patiesība ir pretēja. Tikai valdība un to kontrolējošās valdošās aprindas ir tās, kuras gūst labumu no piekļuves jaunradītajai naudai. Kad tā ir izlietota, tad eksistējošās naudas vienības pirktspēja pazeminās. Šī jaunā pirktspēja ir nozagtās preces. Ne valdība, ne valdošās aprindas nav spējīgas radīt jaunu bagātību vai jaunu reālu godīgu pieprasījumu. Reālo pieprasījumu rada ražojot. Par to brīvajā tirgū maksā. Reālo produktu apmaiņas iespējas rada reālais pieprasījums. Naudas krājuma inflācija nav spējīga radīt nekādus jaunus pakalpojumus vai produktus. Inflācija ir krāpnieciska maldināšana. Tā ir zādzība.

Jaunradītās naudas īpašnieki, laižot šo naudu apgrozībā, ar politiskajām aprindām pietuvinātu personu starpniecību rada šķietamu pieprasījumu. Faktiski gan ir runa tikai par eksistējošās naudas īpašniekiem nozagto kapitālu. Eksistējošās naudas pirktspējas aplikšana ar nodokli šīs zagšanas dēļ, ir visnegodīgākais un nekrietnākais valdības ienākumu vairošanas veids. Tas kaitē godīgajiem naudas taupītājiem un paaugstina zagšanu valsts pārvaldīšanas mākslas līmenī. Tādējādi valdība demonstrē ļoti sliktu paraugu. Kaitējums ir ļoti liels un tas pārspēj visus citus taksācijas veidus.

Visā buma fāzē jaunradītā nauda raida nepareizus ekonomikas signālus un tā rezultātā tiek nepareizi izkārtoti resursi. Šīs kļūdas nepieciešams likvidēt bankrota fāzes periodā.

Ir patiesība tā, ka jūs varat sildīties, dedzinot savā kamīnā kaimiņa mēbeles, bet jūs nevarat šai sakarā secināt, ka jūs esiet atklājis jaunu ekonomikas likumu.Ir ļoti bīstamai pamatot savus finansu plānus uz šādām ilūzijām. Ja pietiekami daudz cilvēku tiek maldināti, tad var izraisīties pasaules finansiālā krīze. Sistēma, kas ir bāzēta uz zagšanu nevar veicināt veselīgu ekonomiku. Zagšana sagrauj uzticību. Bez uzticības nav iespējama efektīga darba dalīšana. Tas ir civilizētas ekonomikas īstenais pamats. Goda lieta.

Ir trīs galvenie naudas maldu cēloņi. Pirmais ir vēsturiskais. Dažāda veida naudu izcelsmes vieta ir tirgus laukums. Tur nauda tika atzīta par vispieņemamāko netiešās apmaiņas preci. Vēsturiski visakceptētākā preču nauda bija zelts un sudrabs. Šie abi metāli tiek augstu vērtēti ornamentos, zobārstniecībā, elektronikā u.c. Tos izmanto kā starplīdzekļus apmaiņā un vērtību uzkrājumos.

1971.gada 15 augustā ASV prezidents Niksons likvidēja ASV dolāra zelta segumu, vērtību zeltā, un, sākot ar šo brīdi, dolāram nav vairs saiknes ar zeltu. Bet kuriozi ir tas, ka priekšstats par dolāra zelta segumu pastāv vēl pat mūsdienām. Kā to varētu izskaidrot?

Valdība nav spējīga definēt naudas vērtību. Bet, ja nu reiz naudas vērtība tiek definēta tirgus laukumā, tad valdība tomēr ir spējīga to samazināt. Mūsdienās valdības var likumīgi piespiest cilvēkus akceptēt papīra kvītis kā naudu, jo kvīts ir tāds labums, pret kuru apmaiņā var izsniegt noteiktu daudzumu zelta. Tas ir pareizi, lai gan tā vairs ilgāk nekalpo par aizmaksu kaut kam. Ļaudis tomēr nespēj pilnīgi saprast, ka mūsdienu papīra naudai nav preces vērtība zeltā vai sudrabā, ka īstenībā banknotes vērtība ir vienāda ar tās papīra vērtību. Tas fakts, ka kādreiz ASV dolāram bija noteikta zelta vērtība, tāpat kā pirms Otrā pasaules kara Latvijas latam, balsta maldīgu priekšstatu, ka, līdz ar naudas vienību daudzuma palielināšanos, palielinās arī bagātība. Daļēji pareizi tas bija tad, kad naudas vienība bija zelts. Bet tas nav vairs pareizi attiecībā pret mūsdienu naudu. Šīs patiesības kļūdaina izpratne balsta politiķu brēkšanu par naudas inflāciju.

Otrais cēlonis tiek uzturēts ar ļaužu uzskatu par to, ka tas, kas ir labums priekš viņa kā indivīda, vienlaicīgi ir arī labums katram indivīdam dotajā sabiedrībā. Tā ir patiesība, ka indivīda dzīves standarts paaugstinās tai gadījumā, ja viņš saņēmis jaunradītās naudas noteiktu daudzumu un par to nopircis sev māju, automašīnu u.c. lietas. Bet nav pareizi apgalvot, ka šajā gadījumā ir arī paaugstinājies visas sabiedrības kā indivīdu kopuma dzīves standarts. Te ir vietā atgādināt mūsu minēto analoģiju par peldbaseinu. Naudas krājuma palielināšana nekādā gadījumā nepalielina producēto preču un pakalpojumu daudzumu. To nevar panākt nekādā citādā veidā, kā tikai radot jaunu reālu pieprasījumu. Viņi tikai nozog daļu no eksistējošās naudas vienību pirktspējas un pārved to politiķiem pietuvinātām ļaužu aprindām izlietošanai savos nolūkos. Ne vienmēr ir pareizi apgalvot, ka tas, kas ir izdevīgi vienai atsevišķai personai ir izdevīgi arī grupai. Alkatība var izkropļot uztveri, izpratni, bet izkropļota izpratne nevar mainīt realitāti.

Trešais ilūzijas veids ir saistīts ar labo caru un citāda veida elku pielūgsmi. Ilūzija par to, ka valdošajām aprindām sabiedrības intereses ir sirds lieta, ir būtiski nozīmīgs priekšnosacījums valdošās elites varas bezgalīgumam. Ja vienkāršais cilvēks uzzinās, ka parazītiskā valdošā politiskā kliķe viņu slauc, valdošā elite visai drīz tiks nomainīta. Verdzība pastāv tādēļ, ka cilvēki piekrīt būt par vergiem. Šis apgalvojums ir pareizs un attiecas uz visām ekspluatācijas un apspiešanas formām. Demokrātiskā sistēmā cilvēku piekrišana tiek sasniegta ar sabiedrisko saziņas līdzekļu inženiertehnisko pakalpojumu starpniecību. Šķiet, ka pašreizējās finansiālās krīzes laikā piekrišana tiek nopietni sabojāta un daudzi miljardi dolāru tiek transfertēti valdošajai elitei. Tomēr vēl arvien šīs ilūzijas līdzsvaro īpašumi. Obama uzkalpojās kā jauns elks, kā visu cilvēku pielūgta slavenība, un, liekas, ka liela daļa amerikāņu viņu kā tādu arī pieņem.

Kopsavilkums. Naudas ilūzija ir sabiedrības maldi par to, ka, palielinot naudas krājumu, ir iespējams palielināt iekšzemes bruto produktu. Šādai ilūzijai ir plašs sabiedrības atbalsts. Tā pamatā ir trīs šādas cilvēku domāšanas nepilnības.

1.Vēsturiskie maldi par to, ka tas, kas bija pareizs attiecībā uz naudas lietošanu pagātnē, ir pareizs arī šodien; vai, citiem vārdiem, uzskats, ka šodienas naudai ir kaut kāda noteikta tai iekšēji piemītoša vērtība, bez tā papīra vērtības, no kura tā izgatavota.
2. Maldīgs priekšstats par to, ka tas, kas ir labums atsevišķam indivīdam, ir arī labums visai sabiedrībai kā kopumam; vai – viena cilvēka spēja nozagt liela daudzuma naudas pirktspēju ir labums visai sabiedrībai.
3. Maldi par elku pielūgšanu. Tie ir maldi par to, ka jūsu intereses ir arī jūsu cienījamo vadoņu sirdslieta; vai – ka tie, kuri organizē un pārvalda maldinoši funkcionējošo banku sistēmu, rīkojas visas sabiedrības interesēs, nevis tikai savās savtīgajās interesēs.

Visu šo maldu sakarā patiesība nav sarežģīta. Proti, reālo pieprasījumu rada ražošana. Naudas inflāciju izmanto, lai nozagtu eksistējošās naudas pirktspēju. Valdības politika veicina un atbalsta šo zagšanu, lai valdību kontrolējošās valdošās aprindas gūtu sev labumu. Naudas ilūzija aizplīvuro šo patiesību.

Nauda ir katras transakcijas daļa. Monopoltiesības uz nacionālās valūtas emisiju ir visvērtīgākā daļa un kā tāda arī galvenais cīņas veids par politiskajām privilēģijām. Tā kā jaunu monetāro vienību emisija ir eksistējošo naudas vienību pirktspējas nozagšana, tad ir nepieciešams šo faktisko notikumu kaut kādā veidā noslēpt. Reālā situācija ir tāda, ka 97% no tā, kas tiek rakstīts par ekonomiku, ir maldinošs ar iepriekšēju nodomu. Ja jūs izprotat, kas īstenībā notiek, jums ir svarīga priekšrocība investēšanā, biznesā un dzīvē. Ekonomikas likumi ir tik pat negrozāmi, noteikti kā, piemēram, gravitācijas likums. Ja jūs arī esiet lasījis tos 3% tekstu, kuros pausta patiesība, jūs tomēr esiet visai nopietnā neizdevīgākā situācijā, nekā tie, kuri zina faktus un izprot to, kas faktiski notiek. Pieņemot lēmumu par investēšanu, jūs esiet konkurējošā situācijā ar ikvienu citu investoru. Ir vēlams zināt to, ko daudzi nezina. Ir svarīgi zināt, kādus lēmumus cilvēki ir pieņēmuši, balstoties uz ilūziju. Pastāv liela varbūtība, ka viņi savu naudu zaudēs. Tādēļ, veicot savus darījumus, nostāties pretējā pozīcijā, varētu būt rentabli. Civilizācija ir atkarīga no specializācijas un darba dalīšanas. Darba dalīšana ir iespējama vienīgi tad, ja pastāv iespējamība veikt preču apmaiņu un sniegt pakalpojumus. Zagšana, krāpšana un korupcija traucē brīvo apmaiņu un tādējādi kavē darba dalīšanu un bremzē civilizācijas procesu. Attīstītā ekonomikā nauda ir jebkuras apmaiņas sastāvdaļa. Negodīgā ceļā iegūta nauda ir ekonomiskās labklājības nopietns traucēklis.

Panika iestājas tad, kad ļaudis apjēdz, ka bagātība ir zudusi. Bagātība tika nozagta pirms gadiem, tad, kad tika izdota jaunradītā nauda. Pašreizējā panika ir tikai emocionāla reakcija uz šo notikumu. Ja jūs neesat cietis no šīs ilūzijas, tad jūs sapratīsiet. Mēs šodien dzīvojam vispasaules panikas situācijā un daudzas valstis joprojām turpina iesākto zagšanu, palielinot monetāro inflāciju. Ir pilnīgi absurdi apgalvot, ka pastāv iespējamība paaugstināt visas sabiedrības dzīves standartu. Kad ļaužu kritiskā masa to sapratīs, sāksies buma sabrukums. No šī brīža notikumi var attīstīties pēc viena no diviem šādiem scenārijiem. Papīra nauda ātri zaudē visu savu vērtību un ļaudis piespiež valdošās aprindas ieviest jaunu valūtu, tādu, kura balstīta uz reālu vērtību. Kā alternatīvu mēs redzam jauna totalitārisma iespējamību un arī ilgu un dziļu depresiju. Pašreizējās valdības nav spējīgas reaģēt uz izveidojušos situāciju. Tomēr ir viens izņēmums – Irāna. Šī valsts nesen izdeva 75 miljardus ASV dolāru, lai visas savas ārzemju valūtu rezerves konvertētu zeltā, neatkarīgi no tā, vai tās tika turētas Eiropas vai Amerikas bankās. Ja Irāna sāks kalt zelta monētas, mēs būsim jaunas pasaules rezerves valūtas rašanās liecinieki.

Latvijā, Eiropas Savienībā un ASV nekad nav bijusi nedz godīga nauda, nedz pulsējošs brīvais tirgus. Vainot kapitālismu un brīvo tirgu par mūsdienu finansiālo krīzi ir aplami. Tas nav nekāds brīvais tirgus, kad valdība drukā papīra naudu un iemūžina naudas ilūziju.

Šīs globālās krīzes atrisinājums ir vienkāršs: apturēt inflāciju – naudas krājuma palielināšanu. Citiem vārdiem – apturēt zagšanu.

Ļaut lai brīvais tirgus pats labo nepareizos asignējumus, kuri radās zagšanas dēļ. Visur un ikreiz brīvā tirgus risinājumi ir ticami un rezultāti ir labāki nekā valsts intervences gadījumā.

Bet tomēr jautājums ir tāds – kam labāk?

Brīvā tirgus risinājumi vienmēr ir labāki vairākumam, bet šis vairākums nekad nav jāsaprot kā valdošās šķiras policejiska kontrole. Politiķu šķira ir nespējīga un negribīga ieviest brīvo tirgu, jo tad viņi nevarētu īstenot savas savtīgās intereses.

Politiķi vienmēr rūpējas vienīgi par varas ieguvi un tās saglabāšanu. Demokrātijas apstākļos politikāņi varas ieguvi sev un tās saglabāšanu nodrošina, dodot darbu un naudu tām personām, kuras spēj sagādāt balsis viņu ievelēšanai un pārvēlēšanai. Brīvā tirgus funkcionēšanas pamatā ir šādi galvenie principi: brīvība, apzināti brīva izvēle, savstarpēja vienošanās, tiesiskuma respektēšana un mierīga saskarsme. Visas šīs brīvā tirgus koncepcijas ir pretējas politikāņu funkcionēšanas raksturojumam, sakarā ar viņu politiskās varas ieguvi un saglabāšanu.

Tagad apspriedīsim to, kas pašreiz attiecas uz ekonomiku un valdības finanšu ieguvi no nodokļiem. Gandrīz 100% nodokļu ienākumu tiek iegūti no komercdarbības. Šai sakarā ir šādi nodokļi: darba algas, sociālās apdrošināšanas, pievienotās vērtības un nekustamās mantas nodoklis no komerciāla īpašuma. Nodokļu sakarā nekustamās mantas nodoklis no mājokļa ir ļoti nozīmīgs izņēmums, bet, ja cilvēkam nav darba, tad arī to viņš nevarētu nomaksāt. Ja komersants apmierina patērētāju, tad viņam veicas, ja neapmierina, tad viņš zaudē. Brīvais tirgus ir visdemokrātiskākā sistēma. Katrs cilvēks katru dienu vēlē ar savu naudu; pirkt vai nepirkt. Ja jūs apmierina pircēji, viņi jūs atalgo ar lielu daudzumu naudas, jums ir prestižs un vara. Politikāņi spēlē citādu spēli. Viņi gandrīz simtprocentīgi spēlējas ar varu. Brīvā tirgus biznesmenim vara, spējas veidojas atkarībā no tā, cik labi viņš apmierina savus klientus. Politikāņi nedominē brīvajā tirgū. Pircēji, patērētāji ir karaļi. Kolektīvistiskā sistēmā dominē birokrāti, politikāņi, viņu finansētāji un parazīti.

Kas jāizdara Latvijā, lai atrisinātu ekonomiskās krīzes problēmu?

Latvieši vaimanā par krīzi un uzskata, ka depresija ir ļaunums Latvijai un visai Eiropas Savienībai. Taču mums vajadzētu ņemt vērā to, ka depresija nav vis problēma, bet drīzāk gan atrisinājums. Nepieciešams paātrināt sakārtošanas, pārstrukturēšanas procesu.

Formulēsim dažas tēzes par to, kas Latvijā jāizdara, lai sekmētu straujāku pārstrukturēšanās fāzes norisi.

1. Samazināt valsts pārvaldē nodarbināto cilvēku daudzumu par 80% deviņdesmit dienu laikā.
2. Samazināt valsts ierēdņu algas par 50% trīsdesmit dienu laikā.
3. Nekavējoši atcelt visus darba algas un darba laika likumus.
4. Atcelt visus nodokļus, izņemot pievienotās vērtības nodokli un zemes nodokli. Aizliegt jebkādas valsts piemaksas.
5. Valdībai jāpaziņo par savu bankrotu, jāpārdod visi savi aktīvi un jānorēķinās ar saviem kreditoriem un pensionāriem vienreizējā maksājumā. Šāda valdības rīcība būtu skarba, bet godīga. Valdības naudas līdzekļi vai akcijas nav nedz no kurienes radušies, tās ir personu iemaksas pensiju fondā, un tie nekavējoši jāaptur. Tā ir klasiskā krāpšanas piramīda, un tādēļ tā nekavējoši jāizbeidz. Latvieši ir labdarīgi un spējīgi paši parūpēties par sevi. Pensionāri nenomirs badā. Nodokļu samazināšana un bagātību eksplozija, ko izraisīs īsteni brīvās tirgus sistēmas adopcija, būs vairāk kā pietiekama, lai pieļautu, ka izveidosies brīvprātīga atbalsta sistēma patiesi nabadzīgajiem cilvēkiem, tiem, kuriem ģimenes locekļi nav spējīgi palīdzēt. Bet galvenais jautājums ir šāds: uz ko jūs paļāvāties tā sauktajos zelta gados? Uz sevi, ģimeni, draugiem, labdarības organizācijām vai politikāņiem? Pirmā opcija ietver sevī brīvprātīgu piekrišanu, otrā – saistīta ar vardarbību.
6. Valsts varas represīvie orgāni, policija un cietumi nevar tikt izmantoti ideju monopola aizsardzībai. To izmantošana ir pretrunā ar brīvo tirgu un tā nevar veicināt attīstību un inovācijas. Atcelt visas autortiesības un patentu tiesības. Ja jūs vēlaties nodarboties ar biznesu Latvijā, tad jums jāievēro, ka ļaudis drīkst kopēt, reproducēt jūs, jūsu idejas un jūsu produktus. Latvijā vajadzētu pievērst uzmanību tam, ka valsts vara nav radusi protekcionēt autortiesības un patentu monopolu vai privilēģijas. Kopēšanas, reproducēšanas problēmas risināt diskusiju ceļā nevis ar sodiem.
7. Atcelt visas valsts licences un reģistrēšanas likumus, kas nav tieši saistīti ar sabiedrības un valsts drošību, krāpšanu u.c. draudiem. Ierobežot valdības darbības, kas saistītas ar Latvijas pilsoņu brīvības protekciju, valsts aizsardzību un protežēšanu kriminālo noziegumu jomā.
8. Palielināt budžeta asignējumus izglītībai, valsts valodas un kultūras funkcionēšanas un attīstības mērķiem. Nav reālas jēgas Latvijas Republikas pastāvēšanai bez latviešu valodas un kultūras.

Šo tēžu īstenošana var veicināt brīvā tirgus ekonomiku, komersantu un patērētāju spējas, enerģiju, kompetenci apmierināt patērētāja vajadzības, un vienlaicīgi – pavājināt politikāņu un tiem pietuvināto liekēžu un parazītu rīcībspēju. Politikāņi, viņu finansētāji un viņiem pietuvinātie liekēži negrib, ka pazeminātos viņu rīcībspēja. Šo darboņu dzīves jēga ir vara pār ļaudīm. Nav iespējama tāda situācija, ka viņi veicinātu tādu plānu, kurā paredzēta viņu rīcībspēju mazināšana, novājināšana, ja vien nav runa par ekonomikas un finansu kolapsi, par sabiedrības informētību, par kāda iecelšanu amatā piespiedu kārtā utml.

Ja Latvijā nebūs ienākuma, kapitāla pieauguma, benzīna, tabakas un alkohola nodokļu, tad Latvija kļūs par Baltijas Luksemburgu, Honkongu, Šveici. Tā kļūs vilinoša komersantiem, finansistiem un tūristiem. Dzīves standarts Latvijā piecpadsmit gados varētu paaugstināties pieckārtīgi. Nopelnīto kapitālu varētu investēt Latvijas nākotnē. Tā būtu laime katram Latvijas pilsonim. Daži piemēri: 19.gs ASV, Vācija tūdaļ pēc II Pasaules kara, Honkonga, Taivāna, Dienvidkoreja, Singapūra, Šveice, Luksemburga, Lihtenšteina un ASV laika periodā no 1982. līdz 1992. gadam.

Kā Latvijai veikt šo pāreju no viena te raksturotā stāvokļa otrā, nākamajā? – Jāpilnveido izglītības sistēma; jāorganizē sociālās akcijas un nevardarbīgi protesti. Verdzība nevar pastāvēt bez pašu vergu piekrišanas. Bez piekrišanas ir tikai verga nāve. Savā laikā mirst visi, gan vergi, gan brīvie cilvēki. Jūs varat anulēt savu piekrišanu. Ja pietiekami daudz ļaužu tā rīkosies, brīvība tiks iegūta. (Plašāku informāciju skatīt www.ronpaullatvija.lv/index lat.html, www.mises.org and www.lewrockwell.com).

Jautājumi un atbildes

J. Jūs savā Latvijas ekonomikas atveseļošanas plānā prasījāt anulēt autortiesības un patentus. Es šim jūsu viedoklim nepiekrītu. Es uzskatu, ka intelektuālais īpašums arī ir īpašums.
A. Autortiesības un patenti ir samērā jauna koncepcija. Tā tika ieviesta, lai spēcinātu valsts varu, piešķirot atvieglinājumus tiem monopoliem, kurus uzspiež valsts. Anglijas karalis, piemēram, piešķir patentus spēļu kārtīm u.c. līdzīgām lietām.
Mocarts, Bēthovens, Bahs un daudzi citi lieliski strādāja bez jebkādas autortiesību aizsardzības. Raugoties no plaģiātisma jeb autortiesību aizskāršanas puses, mākslinieki ir atdarinātāji, viņi ar savu darbu reklamē autoru. Autori saņem lielas nodevas no referātiem, orķestriem, grupām, dziedātājiem u.c. izpildītājiem. Daudzi mākslinieki muzicē internetā par brīvu – bez samaksas. Bez autortiesībām un patentiem ir vēl arī līgumtiesību un profesionālo noslēpumu aizsardzība. Atšķirībā no patenta, tiem nav laika ierobežojumu. Ja jūs nozogat kāda identitāti vai personālu noslēpumu, piekukuļojot korumpēto personālu, tad jūs, acīmredzot, esiet tos nozadzis.
Bet kāda situācija izveidojas tai gadījumā, ja kāds sadomā nokrāsot savus matus zilus? Teiksiet, ka jūs esiet pirmā persona, kurai ienākusi prātā šāda doma? Jūs teiktu, ka jums ir īpašumtiesības uz ziliem matiem? Vai jūs apgalvotu, ka nevienam citam nav tiesību krāsot zilus matus, jums par to nesamaksājot? Būtība ir tāda, ka mēs visi kopējam, atdarinām, reproducējam u.tml. labākās idejas un cenšamies tās pilnveidot. Un tā gadsimtu ritumā progresē civilizētā pasaule. Apsvērsim situāciju ar reaktīvajām lidmašīnām. Tūkstošiem inženieru ir strādājuši pie šī projekta. Kurš no viņiem ir izgudrotājs? Katrs no viņiem ir izmantojis iepriekš apgūtās zināšanas un tūkstošiem reižu tās pilnveidojis, papildinājis ar kaut ko jaunu, oriģinālu. Šāds process jāveicina, nevis jākavē ar kaut kādām valdības noteiktām monopoltiesībām. Patentu aizsardzība kavē progresu un padara mūs visus nabadzīgākus. Nobeigumā gribu apgalvot, ka vienīgais variants, kad jūs sakarā ar ideju kopēšanu, atdarināšanu, reproducēšanu u.tml. variet sastapties ar kriminālsodamību, ir sastapties ar lielas un varenas valsts autortiesību un patentu politiku. Es balsoju par mazu valsti, kurā ir liela brīvība.

J. Vai nevajag lielāku reglamentāciju, lai brīvais tirgus nekļūtu atkal pirmatnējs, mežonīgs?
A. Nē! Vienīgi nepiesiešana paša brīvā tirgus pilnīgāka regulēšana, bet tā ir pretēja valsts intervencei brīvajā tirgū. Lai nekompetentie bankrotē. Nedrīkst viņiem ļaut izsmelt sabiedrības naudu. No gadījuma ar Berniju Maidofu visiem vajadzētu saprast, ka valsts regulēšana tika izmantota kā zagšanas protekcijas vairogs un bija maz spēka, lai atvairītu krāpšanu.

J. Vai brīvais tirgus nevar pārstāt funkcionēt, ja visu tirgu kontrolē neliela cilvēku saujiņa? Vai šie nedaudzie cilvēki nebūtu spējīgi paaugstināt cenas līdz tādam līmenis, ka tas būtu kaitīgi visiem citiem?
A. Lūdzu nosauciet kaut vienu monopolu, kurš nebūtu valdības sankcionēts. Monopolus nerada brīvais tirgus, tos rada valdības intervence. Ja jūs būtu apmierināts ar konkrētu kompāniju sniegtajiem pakalpojumiem, vai jūs atteiktos no tiem?

J. Es negribētu, ka privātpersonas pārvaldītu policijas darbu. Kas notiktu ar privātu armiju? Tas būtu ļoti bīstami.
A. Pareizi! Privātā armija kļūtu pirmatnēja, mežonīga. Taču astotajā punktā nekas nav teikts par privāto armiju. Vairumā valstu privātais sektors izdod naudu par tādiem drošības pakalpojumiem, kurus valdības nav spējīgas nodrošināt.

J. Es esmu likumam pakļāvīgs cilvēks. Es gribu, lai valsts mani aizsargā. Vai tas ir nepareizi?
A. Nē! Taču šķiet, ka jums ir sliecība uz elku pielūgsmi, resp., jūs uzskatāt, ka jūsu dārgajiem vadoņiem jūsu intereses ir sirdslieta. Piebildīšu, ka divdesmitajā gadsimtā valdības ir nonāvējušas apmēram 200 000 000 savu pilsoņu. Un te nav ieskaitīti karos kritušie. No ASV genocīda pret indiāņiem, no Hiltera, Staļina, Ķīnas vadoņu vardarbības ir gājuši bojā 8 reizes vairāk cilvēku, nekā privātajās slepkavībās. Nav jēgas noliegt nedz realitāti, nedz morāli.

J. Es saņemu valsts pensiju. Vai es būšu vairs spējīgs maksāt par savu eksistenci, ja tiks īstenotas 8. punkta prasības?
A. Sabiedrības politikas aspektā jūsu jautājums sakņojas maldos par to, ka tas, kas ir labs vienai personai, varētu būt arī labs visai ļaužu grupai, visiem Latvijas pilsoņiem. Tas tā būtu tikai tad, ja Latvijas valdība būtu spējīga maksāt pensijas, iepriekš neievācot nodokļus no Latvijas pilsoņiem. 8.punktā teiktais paredz tā sociālās nodarbinātības nodokļa samazināšanu, no kura valdība šķietami maksā pensijas. Bet šī nauda nekur nepazudīs, tā paliek pie visiem algas saņēmējiem. Naudas daudzums, ko tagad iekasē un pārdala valsts, samazināsies. Šo samazinājuma daļu saņems visi algas pelnītāji.

J. Bet vai es varu būt pārliecināts, ka saņemšu to, kas man pienākas?
A. Ir gan ieguvēji, gan zaudētāji. Bet būtība ir tāda, ka ieguvēju būs vairāk. No praktiskā utilitārisma viedokļa raugoties, tā ir laba sabiedriskā kārtība.

J. Man nerūp sabiedriskā kārtība, bet es gribu saņemt savu pensiju.
A. Vai jūs esiet gatavs izmantot visu valsts varu, lai iekasētu no Latvijas iedzīvotājiem nodokļus?

J. Jā.
A. Vai jūs esiet gatavs ielikt mani cietumā, ja es atteikšos maksāt nodokļus?

J. Jā.
A. Tad jūs esiet īsts sociālists. Vai jūs esiet gatavs mani nogalināt?

J. Nu jūs esiet nonācis pie drūma gala. Nē! Neredzu jēgu tā rīkoties. Kā var tā domāt?
A. Vienkārši – loģiskā progresija. Pie šāda viedokļa var nonākt, ja domā par to, kā radīt vairāk sociālisma. Realitāte ir tāda, kā jau teicu, ka valdības pagājušajā gadsimtā ir nogalinājušas vairāk kā 200 000 000 savu pilsoņu. Iespējams, ka jūs esiet korumpēts, saņemot zagtu īpašumu, proti, saņemot Latvijas valdības pensiju. Tas sagroza jūsu realitātes uztveri. Jūs esiet nonācis maldos. Jūs uzskatāt, ka jūsu šaurajām personiskajām interesēm saņemt valsts pensiju, piekrīt visi Latvijas pilsoņi. Jūs, laikam, esiet naudas ilūzijas varā?

J. Vai man ir kādas cerības?
A. Vispār – jā! Jūs pretstatā Staļinam un Hitleram, neesiet gatavs mani nogalināt. Bet, jūs esiet gatavi, Jūs sakiet, apcietināt mani. Nez, cik ilgi Jūs esiet gatavi ieslodzīt mani: dienu, gadu vai uz mūžu?

J: Dodiet man kādu laiku. Es nevēlos dzīvot ilūzijas ietekmē, naudas ilūziju vai citādi. Es pārskatu manu nostāju. Arī es gribu mierīgu, brīvu un plaukstošu Latviju.

uz augšu

Autore: Ruta Nukse (2009.g. 17.augusts)

Zelta vērta bija deputātu ideja, kura diemžēl tā arī palika tikai idejas līmenī – samazināt minimālo algu. Manuprāt, to vajadzētu samazināt uz pusi vai labākajā gadījumā likvidēt vispār!

Uzņēmumi, kuri galvenokārt nodarbina darbiniekus par minimālo algu, jau tagad ir uz bankrota robežām. Minimālo algu galvenokārt maksā darbiniekiem ar ļoti zemu kvalifikāciju vai vispār bez tās, daudzi no tiem ir pusaudži, studenti, daudziem tā ir pirmā darbavieta, pārsvarā tādu algu saņem oficianti, mazumtirgotāji. Pēc būtības valdība, izsludinot minimālo algu, aizliedz iedzīvotājiem legāli strādāt. Aizliedz iespēju nopelnīt.

Oficiālās bezdarbnieku rindas turpina pieaugt, par neoficiālo bezdarbnieku skaitu nemaz nerunājot. Ja valdība būtu pieņēmusi lēmumu samazināt minimālo algu, būtu mazāk bankrotējošu uzņēmumu, samazinātos bezdarbnieku pieauguma temps un varbūt Latvijas ekonomika neslīgtu dziļākā krīzē.

Tā ir utopija, ja vairums iedzīvotāju uzskata, ka minimālajai algai ir jābūt tik lielai, lai varētu uzturēt ģimeni. Neviens normāls indivīds netiecas visu mūžu saņemt minimālo algu, tas ir tikai posms, kurš katram jāiziet cauri savā attīstībā. Minimālā alga ir kabatas nauda papildu tēriņiem, minimālo algu saņem nekvalificēti darbinieki. Minimālo algu parasti maksā darbiniekiem, no kuriem vairums vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem. Ja vairums iedzīvotāju grib saņemt minimālo algu un būt spējīgi uzturēt ģimeni, tad jau sanāk, ka lielākā daļa iedzīvotāju grib būt stulbi un neko vairāk par primitīvām funkcijām negrib vai nav spējīgi veikt

Jo lielāka būs minimālā alga nekvalificētam darbaspēkam, jo mazāka konkurence būs augsti kvalificētam darbaspēkam. Minimālā alga aizsargā augstāk kvalificētu darbaspēku no cenu samazināšanas, tā ļauj viņiem uzturēt, dažkārt pat neadekvāti, augstas algas, kas savukārt pasargā gala produkta cenu no samazināšanas. Rezultātā augstas cenas un inflācijas nodoklis tiek uzspiests visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no sociālā slāņa.

Ir muļķīgi domāt, ka algu var palielināt, vienkārši izdodot attiecīgu likumu! Latvijas iedzīvotājiem ir jāsāk saprast, ka darba samaksas pieaugums atbilst darba ražīgumam. Jo vairāk zināšanu un pieredzes būs, jo vērtīgāks darbinieks. Jo vairāk darba devējs iegūs, noalgojot produktīvāku darbinieku, jo vairāk viņam maksās. Nav cita īsāka ceļa, kā saņemt lielāku algu, un valdība viennozīmīgi nav tiesīga uzspiest uzņēmējiem ar likumu maksāt lielākas algas, nekā darbinieks ir vērts, un aizliegt saviem iedzīvotājiem legāli pelnīt naudu.

Tā kā žēl, ka gudrie valstsvīri tomēr nespēja pieņemt saprātīgu lēmumu Latvijas turpmākajai labklājībai.

Autores komentārs:

Ja vairums valsts iedzīvotāju uzskata, ka valdībai no budžeta jāatbalsta tie, kuriem ir augstākā izglītība un jānodrošina, lai viņiem būtu augstas algas, tad atliek tikai skaitīt dienas līdz Latvija pārvērtīsies par vispasaules brīvdabas muzeju, kurā dzīvos pāris tūkstoši izmirstoši latvieši.

Ja cilvēkam vajag nopirkt pienu, bet aizejot uz veikalu konstatē faktu, ka tagad veikalā piena nav, viņš izvēlas nopirkt iebiezināto pienu vai piena pulveri, vai arī tieši otrādi, aizejot uz veikalu viņš konstatē, ka piens ir pēkšņi kļuvis tik dārgs, piemēram, 15 Ls par litru, viņš izvēlas nopirkt lētāku iebiezināto pienu vai piena pulveri. Nevienam pat prātā neienāk prasīt valdībai ar likumu nodrošināt pienu veikalā, kad tas vienkārši ir izbeidzies vai arī katram pircējam kompensēt no valsts budžeta 80% no augstās piena cenas, lai nodrošinātu vēlmi pēc piena. It kā šāda veida loģika vairāk vai mazāk cilvēkiem ir saprotama, bet nez kādēļ loģika nestrādā, kad pašam vajag sākt kustēties un mainīties līdzi ekonomiskajiem procesiem, lai nodrošinātu sev labāku dzīves kvalitāti.

Ja, piemēram, es, kā godīgs valsts pilsonis, normālā sabiedrībā gribētu sev laukos izrakt grāvjus, es varētu algot profesionālu meliorācijas meistaru, kurš par samaksu prasītu 18 Ls dienā (par 8 h tas būtu 2.25 Ls stundā) vai trīs vietējos lauku strādniekus, par 5 Ls dienā ( par 8 h būtu 0.63 Ls stundā). Tā kā personīgi man nav būtiski sasniegt augstāko kvalitāti grāvim un es uzskatu, ka 3 strādnieki var to izdarīt pietiekoši labi manam subjektīvam vērtējumam, tad man ir izdevīgāk ļaut strādniekiem legāli nopelnīt pašiem un nodrošināt vismaz kaut kādus ienākumus 3 vietējiem strādniekiem, tādējādi samazinot vietējo bezdarbnieku skaitu un samazinot izdevumus no pašvaldības budžeta bezdarbnieku pabalstiem.

Ja valsts nosaka, ka minimālā alga nedrīkst būt zemāka par 1 latu stundā, tad man vairs nav izdevīgi legāli nodarbināt 3 strādniekus, jo tas man izmaksātu 24 Ls dienā un, protams, man, es uzsveru kā godīgam valsts pilsonim, piespiedu kārtā būtu jāizvēlas profesionālis, jo man tas izmaksātu lētāk. Protams, var jau gudrot kā apiet likumdošanu un čakarēt valsti, tas ir arī tas, ko vairums iesaka un dara, bet es uzskatu, ka labāk nodarbināt legāli nekā dzīvot uz valsts kakla no pabalstiem. Interesanti, laikam valstsvīri ir aprēķinājuši, ka maksāt pabalstus un audzēt bezdarbnieku rindas ir izdevīgāk!

Neiet runa par pašreiz Latvijā pastāvošo korupciju, kura ir tik ļoti izkropļojusi darbaspēka tirgu, ka vietām, kur apkopēja, pazīstot attiecīgos partijas biedrus, saņem daudz vairāk nekā bērnudārza audzinātāja. Tā ir vistīrākā korupcija, kurai nav nekāda sakara ar minimālās algas noteikšanu. Ja runa ir par to, kam minimālā alga ir piesaistīta, veicot dažādus aprēķinus, tad tik pat labi vai pat labāk aprēķinos to var aizstāt ar iztikas minimumu, kura aprēķinu arī ir nepieciešams mainīt.

Savukārt tas, ka vairums iedzīvotāju tik ļoti iebilst pret minimālās algas samazināšanu uzskatot, ka visi sāks vergot, acīmredzot nezin, ko nozīmē vergot. Vai tad kāds stāv ar pātagu un klapē! Vai kāds darba devējs tur darbiniekam ieroci pie deniņiem un liek strādāt? Starp darba ņēmēju un devēju ir savstarpēja vienošanās, vai nu tā ir par 1 santīmu vai 100 latiem, bet tā ir un paliek vienošanās, negribi nedari. Minimālai algai nav nekāds sakars ar vergošanu, ja kāds uzskata, ka vergo acīmredzot, tā nav viņa īstā darba vieta, un cilvēks pēc dabas ir gļēvs, tam nav nekādas dūšas, lai pieceltos un meklētu, ko labāku.

Piemēram, uz 1000 studentiem Latvijā ir 2 reiz vairāk pasniedzēju nekā Somijā, kopumā ņemot, Somijā ir 2 reizes vairāk studentu nekā Latvijā, bet uz trešdaļu mazāk augstskolu. Nu tas tā, apmēram. Nezinu cik aklam jābūt, lai saprastu, ka mums nav nepieciešami tik daudz pasniedzēju, ka viņiem ir jāpārkvalificējas uz citu darbu, pēc kura ir pieprasījums, bet viss, ko atlaistie skolotāji spēj ir piketēt, ka ir bez darba. Nu var jau būt, ka mēs varētu uzturēt liekus skolotājus un grūst papildus priekšmetus un informāciju mācāmajiem, bet mēs neražojam nekādu produkciju, ko eksportējot, varētu saņem lielu naudu budžetā, no kuras savukārt būtu līdzekļi liekiem skolotājiem. Var jau arī izgudrot kā valsts var piespiedu kārtā palielināt iedzīvotāju skaitu, piemēram, katrai ģimenei 5 bērni un būs skolotājiem darbs.

Ikviens no mums nes daļu no sabiedrības uz saviem pleciem un sabiedrība nevar atbrīvot nevienu no atbildības par savu daļu. Ne velti latviešiem ir tautas dziesma – Dod dieviņi otram dot, ne no otra mīļi lūgt!

Vairākums cenšas kādam lūgt, bet par došanu pilnīgi nedomā!

Autore: Ruta Nukse (2009.g. 07.jūlijs)

Nevienam vairs nav šaubu, ka Latvija ir slima, ka Latvijas sistēma nestrādā tā, kā mums to gribētos. Lai izārstētu slimību, vispirms ir jāzina, kas tā ir par slimību, tad jāatrod slimības cēlonis, lai varētu sākt ārstēt ar attiecīgām procedūrām. Kas notiek mūsdienu medicīnā? Tas pats, kas Latvijas ekonomikā. Vājprāts!

Tā vietā, lai noskaidrotu un novērstu slimības cēloni, kāpēc mums sāp galva, mugura, kājas vai spiež vēders, mēs ieejam aptiekā un nopērkam kārtējo pretsāpju tableti galvai vai kuņģim un esam laimīgi, ka nav jārisina savas veselības problēmas. Mēs nerisinām problēmas, bet mazinām to simptomus. Tāpat turpinām darīt tās pašas lietas, kas iepriekš izraisīja sāpes, jo ir taču brīnumlīdzeklis pa rokai, kas palīdz uzreiz, - tablete! Tieši tāpēc Latvijā farmācija plaukst un zeļ, tas jau vien liecina par mūsu tautas domāšanu īstermiņā.

Tas pats notiek Latvijas ekonomikā, jo domāšana jau nemainās. Mēs redzam slimības simptomus - bezdarbu, milzīgu valsts pārvaldi ar nesamērīgiem izdevumiem (kuri izskatās, ka nemaz nejūt valdības izsludināto krīzi, joprojām ir milzīgi iepirkumi), zemas algas un augstas cenas, korumpētu valdību ar ārprātīgi dārgiem projektiem, sagrautas ēkas, sliktus ceļus un galu galā briesmīgu valdību kopumā, kas bezatbildīgi var darīt, ko grib. Tie visi ir simptomi, un valdība cenšas noslēpt pašas radītos simptomus ar mākslīgām tabletēm, nosaucot to par ekonomikas stimulēšanas plānu, bet par pašu problēmas cēloni nemaz nerunā. Nu, bet, protams, pēc kārtējās zāļu devas iedzeršanas jājūtas mazliet labāk, par to šaubu nav, bet ilgtermiņā problēma jau paliek. Valdība nevar atrisināt Latvijas problēmas, nezinot, kas tās ir par problēmām, un nesaprotot, kā tās radās! Nu kā var izārstēt cilvēku ar tām pašām zālēm, kuras padarīja viņu slimu? Nevar. Tāpat kā Latviju nevar savest kārtībā ar tām pašām metodēm, kas Latviju ir novedušas līdz krīzei.

Mums ir jāiznīcina problēmu cēlonis, tā saknes! Tikai tad, kad iedzīvotāju vairākums sāks saprast, ka bezdarbu valstī nevar atrisināt ar piespiedu likumiem, nu kaut vai ar obligāto ēku siltināšanu, Latvijai pavērsies pozitīvs ceļš ārā no krīzes. Viens no problēmu cēloņiem ir mūsu nodokļu politika. Kad Latvijā būs zemi nodokļi, būs labvēlīga vide ārvalstu investoriem celt lielas rūpnīcas un ražot produktus Latvijā, būs cilvēkiem kur strādāt un valstij budžetā nauda. Nav taču tā, ka budžetā no nodokļiem nebija nekādas naudas. Tik tāpēc vien, ka uz rokas saskaitāmi valdības cilvēki nemāk pārvaldīt valsts naudu, nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, nevar no visas tautas izspiest ar likumu vēl vairāk naudas! Mēs nevaram pacelt PVN un ieviest citus nodokļus, kā varbūt tas ir pieņemts citās Eiropas valstīs, jo mums nav viņu ienākumu līmeņa, nav viņu domāšanas un kultūras, mums nav sakārtota infrastruktūra un valsts birokrātija. Mēs neesam viņi.

Vēl viens milzīgs problēmas cēlonis ir korupcija. Latvijā steidzami jāiznīcina korupcija, jāievieš kriminālatbildība ne vien par kukuļa pieņemšanu, bet arī par kukuļa piedāvāšanu. Lai katrs pirms piedāvāšanas padomā, vai tas ir tā vērts, zaudēt ģimeni, draugus, lai nosēdētu vismaz 10 gadus cietumā par piedāvāšanu vien, kur nu vēl par pieņemšanu. Redzēsiet, ka pietiks ielikt aiz restēm kādus 3 līdz 5 cilvēkus visas tautas labā, kā situācija uzreiz uzlabosies.

Trešais problēmas cēlonis ir ievēlētie deputāti, kuri nemāk sabalansēt ienākumus ar izdevumiem, piemēram, nopirkt maizi un sieru, iekļaujoties vienā latā. Kad vairums iedzīvotāju un arī Saeima ieiet veikalā un ierauga sieram akcijas cenu, tā vienmēr izvēlas akcijas preci, kura patiesībā maksā vairāk, nekā mēs tagad varam atļauties, jo iesaiņojums ir lielāks. Reti kurš izvēlas 150 gramus par 0.60 santīmiem un maizi par 0.40 santīmiem, lai iekļautos esošajā vienā latā. Vairākums pērk uz kredīta, kura starpību no esošās naudas jāsedz visai tautai kopumā. Saeimā notiek tas pats. Būtu jāsamazina valsts tēriņi vēl uz 90% un jāatlaiž 80% valsts darbinieku, tā vietā jāizveido vienota sistēma visās valsts pārvaldēs, lai iedzīvotājam pietiek aiziet uz vienu pārvaldi, kura var pilnībā apkalpot klientu. Iedzīvotājam jau sen nav jāblandās pa 10 veikaliem, lai nopirktu 5 nepieciešamos produktus vakariņām, pietiek aiziet uz vienu veikalu, kurā ir pietiekami liela izvēle. Valdībā ir jābūt līdzīgi, mēs vairs nedzīvojam padomju laikā, kad bija jāiet uz piena veikalu, uz maizes veikalu, uz gaļas veikalu, bet nez kādēļ šo sistēmu valdībā esam saglabājuši. Un līdz ar to nelietderīgi izšķiežam savu naudu. Ir jābūt sabalansētam budžetam, citādi nemaz nedrīkst būt un viss. Ja ir nauda, tad ir, ja nav, tad nav.

Pats galvenais iedzīvotājiem ir saprast, ka deputāti ir tautas kalpi, tikai un vienīgi kalpi! Ir jābūt likumiem, kas neļauj kalpam strādāt citur, vienalga, sevis vai cita labā. Tāpat kā Dieva kalps ir izvēlējies savu ceļu kalpot Dievam un dzīvot klosterī, arī deputāti ir tautas kalpi un viņi drīkst kalpot tikai tautai. Līdzīgi ir arī visās loterijās, ne ģimenes locekļi, ne firmas darbinieki nevar piedalīties darba devēja rīkotajās loterijās. Deputāti paši nedrīkst saņemt nevienu ES struktūrfondu naudu, viņiem nedrīkst būt neviens uzņēmums, kā arī viņa ģimenes uzņēmumi nedrīkst kandidēt uz ES struktūrfondu naudu, jo būt deputātam - tā ir milzīga privilēģija, ko tauta ir piešķīrusi, visu zināt pirmajam. Ar ko uzņēmuma struktūra ir sliktāka par valsts pārvaldi, tad jau jāatļauj arī visiem uzņēmuma darbiniekiem vai viņu radiniekiem piedalīties savās loterijās! Uzņēmēji lien valdībā, lai pirmie dabūtu informāciju un gūtu no tā labumu sev, nevis tautai. Tāds likums būtu tikai loģisks notiekošā secinājums.

Kad tauta sāks iznīcināt grūti ieraugāmos problēmu cēloņus, tad pazudīs arī viegli redzamie simptomi. Protams, varam arī sēdēt kā plaušas un bezjēgā gausties, jo neko nedarīt vienmēr ir vieglāk. Kā tautā saka, kas guļ, tas negrēko. Un cilvēks pēc savas būtības lielākoties izvēlas vieglāko ceļu. Tikai tad, kad mums pietiks dūšas piecelties un pašiem izmest visus deputātus no Saeimas, kas zog jau no neatkarības gadiem un nemāk sabalansēt savu rīcību ar esošo naudu makā, Latvijai varēs sākt veselības procedūru, lai izvēlētos ceļu būt par vienu no visveiksmīgākajām valstīm pasaulē. Savādāk būs krīze pēc krīzes. Neviens tavā vietā neko nedarīs, ja tu gribi labāku dzīvi, tev pašam ir jāiet un tā jāmaina. Tautai ir aktīvāk jāiesaistās referendumos, vairāk jauniem cilvēkiem ir jāiet valdībā un ar pātagām jādzen ārā vecie.

Pat Kaupera dziesmā ir vārdi – es zinu, neviens manā vietā to nedziedās! Un tāpēc viņš dzied.

uz augšu

Autore: Ruta Nukse (2009.g. 16.jūnijs)

Nevaru beigt brīnīties par tikko ievēlēto partiju garajām un bezjēdzīgajām diskusijām radio un gandrīz visos Latvijas TV kanālos. Jaunievēlētās partijas neuzlabos situāciju ne kādā no reģioniem, ne valstī kopumā, jo NEVIENA partija pat nedomā mainīt valsts politiku kā tādu. Programmas tām ir dažādas, bet politika ir un paliek viena un tā pati - stimulēt neesošu ekonomiku, ņemt naudu kredītā saviem tēriņiem, palielinot nodokļa slogu tās iedzīvotājam, un aizkavēt valsts atveseļošanās procesu, līdz ar to balsošanas rezultātiem, manuprāt, nav nozīmes.

Viss paliks pa vecam, tikai valdības vara pieaugs arvien straujāk. Būs jauni nodokļu veidi, vecos palielinās, pabalstus un citas sociālās izmaksas samazinās, pasludinās likumus, kas aizliegs uzņēmējiem brīvi noteikt cenu, piemēram, piens tik, maize tik, gaļa par tik utt., cels nevienam nevajadzīgas ēkas, un tik un tā valdībai arī turpmāk budžetā būs deficīts, un atkal vajadzēs aizņemties naudu no kādas valsts vai pasaules finanšu iestādes, lai varētu turpināt esošo absurdu! Citu darbības plānu partijas nepiedāvā!

Latvijas nākotne atkarīga no mūsu valdības pieņemtajiem lēmumiem. Bet vai partijas ir gatavas pieņemt lēmumus, kas dažiem būtu sāpīgi īstermiņā, savukārt ilgtermiņā veicinātu valsts tautsaimniecības attīstību kopumā, uzlabojot visiem tās iedzīvotājiem dzīves līmeni? Diez vai, viss, kas deputātiem interesē ilgtermiņā ir varas un amata saglabāšana nākamajās vēlēšanās.

Atļaušos salīdzināt valstī notiekošos procesus ar alkoholiķiem, jo esošie simptomi un ārstēšana, manuprāt, ir līdzīgi. Tāpat kā alkoholiķi cenšas tikt pie alkohola, lai mākslīgi iegūtu labsajūtu un atliktu paģiras uz vēlāku laiku, tāpat arī valsts politiķi turpina ņemt kredītu budžeta lāpīšanai un iepludināt miljardiem latu apgrozībā, samazinot esošā lata pirktspēju, kas savukārt veido inflāciju, lai tautai radītu ilūziju, ka viņi kaut ko dara, silda neesošu ekonomiku. Patiesībā visi iedzīvotāji ir piedzērušies!

2008.gadā valsts ārējais parāds uz vienu Latvijas iedzīvotāju bija 9167 LVL*, neskaitot uzņēmumu un privātos parādus. Spriediet paši, vai tas ir daudz! ASV parāds uz vienu iedzīvotāju ir 125 000 USD, sanāk, ka mums vēl ir kur tiekties, vai ne? Starpības starp ASV un Latvijas valdību ir tā, ka mēs nenodrošinām darbavietas starptautiskajām reitingu aģentūrām, nesubsidējam tās, un līdz ar to aģentūras Latvijas tirgu nenovērtēs ar +AAA kā ASV, lai gan ASV valdībai ir triljoniem USD lieli parādi. Neviens ārzemju investors, kas varētu radīt jaunas darbavietas, negribēs ieguldīt naudu Latvijā. Mēs kā maza valsts nevaram atļauties deficītu. Lai Latvija spētu izdzīvot pasaules tirgū, mums jābūt uzkrājumiem, lai mēs, līdzīgi kā Šveice, aizdotu naudu, stabilizējot savas pozīcijas pasaules politikā.

Gan valdība, gan pārējās finanšu institūcijas turpina dzirdīt Latvijas tautu, jo labsajūta ir jūtama uzreiz un iedzīvotājiem rodas ilūzija, ka problēmas tiek risinātas. Bet vai tā dzirdīšana mums ir nepieciešama? Jo ilgāk alkoholiķis dzer, jo ilgāks un grūtāks atveseļošanās process. Ir jāpārtrauc tautas dzirdīšana ar «vieglu» naudu, jo iedzīvotāju labklājību nevar sasniegt ar patēriņa kredītu, pretī neko neražojot. Cilvēkiem jāiemācās sabalansēt savi ienākumi ar izdevumiem un veidot uzkrājumus, ar valdības sabalansētu budžetu priekšgalā.

Latvijā 2007.gadā mājsaimniecību uzkrājumi bija negatīvi - 4.3 %*, tātad dzīvojām uz parāda, tai pašā laikā, Šveicei bija +17.1%* un Vācijai +16.7%* uzkrājums. Ļoti šaubos vai tagad Latvijas rādītāji ir uzlabojušies, drīzāk otrādi - pasliktinājušies. Ja ir nauda, tad var kaut ko nopirkt, ja nav, tad nav ko arī pirkt! Mums ir jāsaprot, ka pēc kārtējās alkohola devas mums tik un tā būs paģiras. Paģiras ķermenim ir atveseļošanās process, līdzīgi kā ekonomikai lejupslīde, tās saucamā «krīze» cenu izlīdzināšanai. Kā alkoholiķa ķermenis vemjot attīrās no iedzertās indes, tā iedzīvotājiem nāksies atteikties no turpmākiem tēriņiem un būs spiesti atteikties no jau esošajiem kredītiem un patēriņa precēm, jo nebūs spējīgi turpināt maksāt. Jo vairāk alkohola būs iedzerts, jo ilgākas un smagākas paģiras. Jo vairāk «vieglas» naudas būs iegrūsts ekonomikā, pretī neko neražojot, jo ilgāk un vairāk cilvēku būs bez darba.

Jau 10 gadus Latvija neražo pietiekami, imports ir bijis un ir daudz lielāks par eksportu. Kāpēc tāds absurds? Jo visas importa preces mēs nepērkam par savu naudu, bet uz kredīta, un, mākslīgi radītā pirktspēja, uzņēmējiem rada ilūziju par pieaugošo preču un pakalpojumu pieprasījumu. Uzņēmēji turpina pieņem maldīgus lēmumus un sūta preces uz Latviju, kuras brīvākā tirgus ekonomikā neviens nepirktu, un uzņēmums jau sen kā būtu bankrotējis un atbrīvojis izmantotos resursus citiem. Ja iedzīvotājs tērē savu grūti nopelnīto naudu, viņš pērk tiešām nepieciešamas lietas, bet ja ir iespēja tērēt nenopelnītu naudu, viņš pērk lietas, bez kurām varētu arī iztikt.

Ko steidzami vajadzētu darīt valdībai, lai uzlabotu situāciju Latvijā pēc iespējas ātrāk? Pastāv vairākas iespējas, pirmkārt, valdībai jāsamazina savi izdevumi - nekādas jaunas mēbeles, nekādi atmaksātie mobilie telefoni, cik norunā tik paši lai maksā, viņiem ir pietiekami lielas algas, darbam Lattelekom bez maksas, TELE2 tīklā sarunas bez maksas - telefonu izdevumu samazināšanai alternatīvas ir, samainīt atmaksāto benzīnu un auto īri pret mēnešbiļeti sabiedriskajā transportā, kā arī likvidēt 80% no esošajām valsts iestādēm - samazinot birokrātiju un restrukturizēt atlikušos 20% progresīvam darbam. Mēs esam tikai 2,2 miljoni iedzīvotāji un mēs nevaram visi strādāt valsts darbos, kas tad ražos un attīstīs ekonomiku!

Otrkārt, pieņemsim, ka šobrīd nu ne kādi «nevar» iztikt bez deficīta budžetā, ir jāpārdod valsts īpašumi, ne tikai lai pārdodot aizlāpītu esošos budžeta caurumus, bet arī lai nebūtu papildus izdevumi nākamgad, jo uzņēmējs daudz ienesīgāk pārvalda savus īpašumus nekā valsts. Treškārt, nedrīkst palielināt nevienu nodokli, drīzāk jāskatās no kuriem var atteikties un kurus samazināt, lai veicinātu investīciju ienākšanu Latvijā un tādējādi radot jaunas darba vietas. Ceturtkārt, medicīna jāatdod privātās rokās, lai veido sadarbību ar apdrošinātājiem, novirzot maznodrošinātos uz Sarkano Krustu. Piektkārt, pilnībā jāizmaina izglītības sistēma un augstākā izglītība jānodod privātai apkalpošanai, nosakot valsts prioritātes, vērstas uz produkcijas ražošanu.

Risinājumi, manuprāt, ir daudz, bet vai kāds no šobrīd ievēlētajiem politiķiem ir gatavs virzīt un pieņemt, vismaz kādus no iepriekš minētajiem priekšlikumiem situācijas uzlabošanai. Ja kāds no jums domā, ka mums ir tādi politiķi, tad jūs laikam pazīstat citus politiķus, ne tos, kurus zinu es!

*dati no Latvijas Bankas, Centrālās Statistikas pārvaldes un Eurostat

uz augšu

Autore: Ruta Nukse (2009.g. 5.jūnijs)

Kā katru rītu, izšķirstot kārtējās Latvijas avīzes, redzu ļoti daudzus rakstus par kredīta nepieciešamību ekonomikas sildīšanai un stimulēšanai no pašvaldībām, bankām un, protams, Eiropas Savienības. Bet ko mēs ar to naudu darām, siltinām skolas un dzīvojamās ēkas un domājam, ka līdz ar to siltinām arī savu ekonomiku? Muļķības! Mums nemaz nav bijusi īsta ekonomika un nav ko īsti arī sildīt!

Latviešiem nepieciešams mainīt savu domāšanu un uzskatus par ekonomiku pēc iespējas ātrāk, tikai tad mēs pārdzīvosim ekonomisko lejupslīdi, kura mums ir nepieciešama, lai stabilizētu tirgus cenas.

Iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka ekonomikas izaugsmes dzinējspēks ir krāšana un ražošana, nevis kredīta ņemšana un tērēšana. Pašreizējā ekonomiskā krīze nav problēma, tas ir atrisinājums pašu radītajai bezatbildībai. Šo pāreju no aizņemšanās un tērēšanas uz krāšanu un ražošanu nevar veikt bez grūtas lejupslīdes. Nu kaut vai, piemēram, kredīti mājoklim, kāpēc tik daudziem ir nepieciešamas savas mājas? Tā ir liela atbildība, kuru nevar uzņemties kurš katrs. Mājām tek jumti, saplīst santehnika, vienmēr kaut kas jāpielabo, jo viss agrāk vai vēlāk nolietojas. To nevar atļauties iedzīvotājs, kas nemāk krāt naudu, lai nepieciešamības gadījumā viņam būtu papildus līdzekļi. Tādi cilvēki, kas dzīvo no algas līdz algai, nevar atļauties savu mājokli uz kredīta, viņi var tikai īrēt. Tāpēc, ja rodas problēmas, mājokļa īpašniekam tas ir jāsalabo, ne viņam. Ja cilvēkam ar kredītu būs pēkšņi jāsalabo pagrabā saplīsusī caurule, viņš atkal ņems papildus kredītu, tādējādi palielinot savu ikmēneša maksu, no kuras tā jau nav nekādi uzkrājumi.

Ja cilvēks var sakrāt vismaz 50 vai vairāk % no mājokļa cenas, tas liecina par cilvēka raksturu un viņa prasmi pārvaldīt savu naudu. Mums vajag tādus cilvēkus Latvijā! Kredīts domāts tikai investīcijām, tas ir ražošanai, kura rezultātā rodas produkts patēriņam, no kura peļņas var atdot kredītu, nevis tērēšanai kārtējam mobilajam telefonam, TV, datoram, apģērbam vai ceļojumam.

Latvijas iedzīvotāji, tāpat kā ASV un citu valstu iedzīvotāji, no masu saziņu līdzekļu reklāmām ir ieprogrammēti, ka īrēt mājokli būtu izsviest naudu. Mēs esam aizmirsuši, kas ir mājoklis! Tā ir tikai vieta, kur dzīvot! Kāpēc neviens nejautā, kāpēc mēs izsviežam naudu par pārtiku! Pārtika mums ir nepieciešama dzīvošanai, tāpat kā mājoklis. Bet nekustamā īpašuma firmas, to mākleri, bankas un citas kredītiestādes apzināti maina mūsu domāšanu, ka katram ir nepieciešams savs mājoklis īpašumā, jo viņi pelna uz mūsu iedzīvotāju bezatbildības rēķina. Nesamērīgi augstās cenas ir iedzīvotāju bezatbildības rezultāts.

Runājot par valdību, tai nav tiesību iejaukties iedzīvotāju ekonomiskajā rīcībā. Ekonomiku vada «neredzamā roka», kas regulē tirgu, ko un cik daudz ražot, nevis valdība. Ja «neredzamā roka», tas ir, iedzīvotājus kopums, ir nolēmusi, ka viņai nav vajadzīgs kāds produkts vai pakalpojums, nu kaut vai, piemēram, Parex banka, jo tirgū tiek piedāvāti pietiekami daudz citu līdzīgu produktu vai pakalpojumu par daudz izdevīgākām cenām, tad attiecīgā iestāde bankrotē, beidz ražot produktus vai sniegt pakalpojumus un atbrīvo izmatotos resursus citiem uzņēmējiem, kuri šos resursus māk izmatot lietderīgāk. Valsts, atbalstot bankrotējošu uzņēmumu ar papildus finanšu līdzekļu piešķiršanu, iejaucas tirgu un to izkropļo. Uzņēmums turpina ražot nevienam nevajadzīgas preces vai sniegt nevienam nevajadzīgus pakalpojumus, jo citur tirgū jau ir pieejams daudz izdevīgāks darījums. Valsts vienkārši atliek bankrotu uz vēlāku laiku, jo neviens politiķis un viņa pārstāvošā partija negrib to pieļaut savas kandidatūras laikā. Par katru valsts «izglābto» bankrotu katrs tās iedzīvotājs maksā arvien lielāku un lielāku nodokli, bet par katru notikušo bankrotu iedzīvotājs iegūst lētāku un kvalitatīvāku produktu vai pakalpojumu. Kāpēc valsts atbalsta iedzīvotājus un uzņēmumus, kuri nemāk un negrib sabalansēt savus ienākumus ar izdevumiem, lai neveidotos iztrūkums, un soda ar nodokļu palielināšanu tos, kuri māk sabalansēt? Ja valsts palīdz kādam uzņēmumam vai iedzīvotājam, tikai tāpēc, ka viņš nemāk pārvaldīt savus naudas līdzekļus, vai tad valstij nav jāpalīdz arī citiem? Iznāk, ka visi iedzīvotāji un uzņēmumi var tīšuprāt sākt strādāt ar zaudējumiem un pieprasīt valstij atlīdzināt zaudējumus. Šis absurds ir iespējams tikai tāpēc, ka valsts dara to, kas tai nav jādara.

Secinājums – kas notiek Latvijā? – tiek novilcināts ekonomiskas stabilizēšanas process, mums tik ļoti nepieciešamā lejupslīde cenu izlīdzināšanai. Lejupslīdei neizbēgami jānotiek, tas ir ekonomikai nepieciešams elpošanas process. Jo ātrāk - jo vieglāk, jo vēlāk - jo grūtāk.

uz augšu

Šo tekstu var brīvi kopēt gan veselu gan pa daļām kamēr ir ievēroti sekojošie ierobežojumi. Oriģinālais teksts nedrikst būt pārtaisīts. Brīvība-net ir jāatzīst kā autors tekstam un gadījumos kad izmantojiet tekstu internetā ir jabūt atsaucēm uz mūsu mājaslapas linku,www.briviba-net.lv/?cat=73.

Jautājums: Kas ir ekonomika?
Atbilde: Ekonomika ir mācība par cilvēku rīcību preču un pakalpojumu pirkšanas un pārdošanas jomā.

J: Kas ir likums?
A: Likums ir noderīgs apraksts ar noteiktu nozīmi un vērtību.

J: Kas ir ekonomikas likums?
A: Ekonomikas likums ir nosacījumi cilvēku rīcībai, kad tā saistīta ar preču un pakalpojumu pirkšanu un pārdošanu.

J: Kāpēc mācīties ekonomikas likumus?
A: Ekonomikas likumi ir jāmācās, lai mēs labāk varētu saprast cilvēku rīcību saistībā ar preču un pakalpojumu apriti un lai spētu pielāgot savu rīcību notiekošajam – atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem.

J: Vai ekonomikas likums ir zinātne?
A: Jā, bet, ņemot vērā, ka tā ir saistīta ar cilvēku rīcību, tā nav fizikāla zinātne.

J: Kā ekonomikas likumi atšķiras no fizikālo zinātņu likumiem?
A: Tie ir pilnīgi vienādi tādā nozīmē, ka tos abus var definēt kā noderīgus aprakstus.

J: Kas, pēc Jūsu definīcijas, ir noderīgs apraksts?
A: Noderīgs tādā nozīmē, ka tam ir noteikta nozīme un vērtība.

J: Vai ekonomikas likumu noteiktā vērtība ir mazāka nekā fizikālo zinātņu likumiem?
A: Ekonomikas likumu noteiktā vērtība ir tik pat augsta kā jebkuras citas zinātnes likumiem.

J: Kāpēc tad ekonomika parasti netiek mācīta kā zinātne?

A: Tam ir divi iemesli. 1. Cilvēka rīcību nav iespējams definēt tik precīzi, kā tas iespējams, strādājot ar fiziskiem objektiem. 2. Ekonomikas diskurss ir sagrozīts un devalvēts politisku iemeslu dēļ.

J: Kādā veidā politiķi ir sagrozījuši ekonomiku?
A: Līdzīgi kā viduslaikos reliģija tika izmantota, lai centrālo varu padarītu neaizskaramu, šodien ekonomika tiek izmantota, lai attaisnotu valsts iejaukšanos brīvajā tirgū. Teoriju par valdnieku tiesību dievišķo līmeni mūsdienās aizstājusi valsts institūciju kā kopējā labuma vairotāju pašreklāma.

J: Kāpēc nav iespējams cilvēka rīcību definēt tik precīzi, cik tas iespējams, strādājot ar fiziskiem objektiem?
A: Tāpēc, ka cilvēka veikto darbību parametri var mainīties katrā konkrētajā gadījumā. Cilvēks, piemēram, var pirkt vai nepirkt, var piekrist vai nepiekrist konkrētai cenai, darījuma laikam vai vietai.

J: Vārdu sakot, kāda ir problēma?
A: Tādā aspektā, ka ekonomikas likumi nosaka personas darbības noteiktā laikā un vietā, problēmu nav. Problēma rodas tad, kad tiek veiktas darbības, lai ietekmētu citu personu rīcību vai, lai mainītu šo personu veicamo darbību iepriekš noteikto laiku un vietu.

J: Kāpēc tā uzskatāma par vērtību gradācijas problēmu?
A: Problēma ir saistīta ar vērtību skalas fiksēšanu. Piemēram, mēs zinām, ka 2008.gada 1. janvārī Džons Ņujorkā par glāzi kolas samaksāja divus dolārus. Bet tas tikai nozīmē, ka Džonam glāze kolas tieši tajā laikā un vietā bija vērtīgāka par diviem dolāriem viņa makā.

J: Vai tas nozīmē, ka visi ekonomikas vērtējumi ir subjektīvi?
A: Jā. Mēs varam fiksēt faktu par cenu, kas samaksāta konkrētā tirgū par konkrētu produktu. Mēs nevaram noteikt, kādu vērtību atsevišķa persona (vēl jo mazāk personu grupa) piešķirs, piemēram, glāzei kolas. Atgriežoties pie piemēra par kolas iegādi 2008. gada 1. janvārī Ņujorkā, mēs tikai varam secināt, ka Džonam glāze kolas tajā vietā tobrīd bija vērtīgāka par diviem dolāriem naudā. Mēs varam vienīgi salīdzināt vērtības: kola vispirms un divi dolāri pēc tam.

J: Vai tas neparāda, ka ekonomikas likumu studēšanai nav lielas nozīmes?
A: Nē. Katrai zinātnei ir savi trūkumi. Tas nebūtu gudri no Jūsu puses, ja Jūs, piemēram, skaidrotu elektroenerģiju vai valsts monopola koncentrācijas ekonomiskos efektus, balstoties uz gravitācijas likumiem.

J: Kas ir nepieciešams, lai ekonomikas likumus vai noderīgos aprakstus ieviestu vai «iedarbinātu»?
A: Nepieciešams saprast, ka katra atsevišķa darbība ir izvēles rezultāts un ka šī izvēle notikusi starp vairākām savstarpēji konkurējošām subjektīvām vērtību alternatīvām. Taču pastāv ļoti svarīgs ierobežojums. Tā kā nav iespējams precīzi definēt subjektīvās vērtības apmēru un noteikt atšķirības starp vairākām šīm vērtībām, tad nav arī iespējams precīzi operēt ar to vērtību statistiskajiem parametriem, kas attiecas uz konkrēto aktivitāti.

J: Kāpēc ekonomisti naudas piedāvājumu, biznesa ciklu, procentu likmju, IKP u.c. noteikšanai un prognozēšanai izmanto statistiskos datus?
A: Ekonomisti lielākoties strādā kādas konkrētas grupas vai centrālas varas institūcijas interesēs – lai attaisnotu tās iejaukšanos brīvā tirgus procesos. Šīm grupām nepieciešams radīt ilūziju par to, ka minētā iejaukšanās ir attaisnota un nepieciešama, un statistika kalpo šo mērķu sasniegšanai. Tā ir lielisks līdzeklis politiskām manipulācijām. Šeit gan jānorāda, ka statistikas dati nav īpaši labi izmantojami procesu izskaidrošanai vai prognozēm, jo visas vērtības ir individuāla subjektīvā sprieduma produkts, ko pēc tā būtības nevar izmērīt un definēt. Kā jau minēju, tos iespējams tikai sarindot noteiktā vērtīguma secībā.

J: Ja ekonomika patiešām ir politisku manipulāciju instruments, tad varbūt man nav vērts izšķiest savu laiku tās studēšanai?
A: Katra zinātne var tikt izmantota ļaunprātīgi. Ekonomika nav vienīgā, ar kuras palīdzību notiek politiskas manipulācijas. Vēl viens piemērs ir globālā sasilšana. Tas, ka dažas personas globālo sasilšanu izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai, nepavisam nenozīmē, ka mums būtu jāatsakās no visas meteoroloģijas kā zinātnes.

J: Kā lai es zinu patiesību? Kā lai atpazīstu, kad man tiek pasniegta maldinoša ekonomiska informācija?
A: Nekas nevar vienlaicīgi eksistēt un neeksistēt. Ja reiz visas vērtības ir subjektīvas, apgalvojumi, ka vērtības ir atkarīgas no ieguldītā darba, kapitāla vai materiālajiem līdzekļiem, ir nepatiesi. Ja ir taisnība, ka subjektīvās vērtības nevar izteikt precīzos skaitļos, bet gan tikai sarindot pēc svarīguma, tad visa matemātiskā plānošana ir neuzticama pēc definīcijas un, visdrīzāk, ir melīga. Tomēr, ja prognozējot tiek ņemts vērā, ka tirgus dalībnieku individuālie vērtējumi ir subjektīvi, tad ir pamats uzskatīt, ka analīzei ir kāda vērtība. Tas gan nenozīmē, ka paredzējums piepildīsies, bet vienīgi to, ka tam ir ticams pamats.

J:Es gribu iemācīties ekonomiku. Es gribu iemācīties noderīgus aprakstus, kam ir noteikta vērtība saistībā ar preču un pakalpojumu apmaiņu. Es gribu iemācīties pielietot ekonomikas likumus, lai varētu prognozēt un vadīt cilvēku rīcību, tā vairojot savu ekonomisko labklājību. Es gribu kļūt bagāts. Ko man darīt?
A: Iesākumā runāsim tikai par ekonomikas likumiem. Bagātības iegūšanai nepieciešams nopietns darbs, ko veicot jāapvieno plašs zināšanu un prasmju spektrs, tostarp arī personības īpatnības un ētiskie aspekti.

J: Vai vēlāk Jūs apskatīsiet arī šos paplašinātos aspektus, kas palīdzētu man kļūt bagātam?
A: Jā, bet vienīgi tad, ja Jūs veiksmīgi izturēsiet ētikas pārbaudes.

J: Ētikas pārbaudes? Es nesaprotu.
A: Jūs sapratīsiet, bet vēlāk.

J: Labi, es pagaidīšu. Sāksim ar ekonomikas likumiem. Ar ko sāksim?
A: Cilvēkam, kurš darbojas pārdošanas jomā, sākums ir dažādu alternatīvu subjektīvs novērtējums. Par to, ka iesākums meklējams tieši šeit, liecina gan vērojumi «no malas», gan arī procesu introspekcijas. Ja vēlaties par to padiskutēt, tad, lūdzu.

J: Ko mēs saucam par alternatīvu subjektīvajiem novērtējumiem?
A: Tā ir vērtību salīdzinošā rinda. Pirmais priekšnoteikums – visas vērtības ir subjektīvas. Otrais – cilvēki vispirms dod priekšroku pašu noteiktajām vērtībām. Kā liecina mūsu pieredze, piemēram, trīs alternatīvas vienmēr tiks sarindotas noteiktā secībā.

J: Bet cilvēki nepārtraukti kļūdās un «iegriež» paši sev. Kā Jūs varat būt pārliecināti, vai viņi ir pareizi sarindojuši savas vērtības?
A: Skatoties pēc paveiktās darbības objektīvajiem kritērijiem. Lūk, piemērs. Cilvēkam, kuram kabatā ir pusotrs dolārs, tiek piedāvāta kola, apelsīnu sula un kafija, kas katra maksā pusotru dolāru. Viņš nopērk kolu – tas pierāda, ka starp šīm trim alternatīvām, viņš novērtēja kolu kā pirmo. Nav svarīgi, ka pēc minūtes viņš nožēlo savu lēmumu un vēlas, kaut būtu nopircis kafiju. Subjektīvie novērtējumi mainās katru sekundi un neprasa nekādu loģisku pamatojumu vai kāda akceptu. Vienīgais šo vērtību apzināšanas veids ir katra indivīda darbību fiksēšana. Tas tad arī ir objektīvi novērtējams kritērijs.

J: Kas ir trešais ekonomikas likums?
A: Tas, ka vienīgais veids, kā mēs varam noteikt kādas lietas vietu uz indivīda vērtību skalas, ir, fiksēt, ko persona pērk vai pārdod konkrētā laikā un vietā. Jāņem vērā, ka šī vērtību skalas informācija būs nepilnīga, jo neviens šajā skalā fiksētais objekts netiek pirkts vai pārdots visur un vienmēr, respektīvi, nav datu salīdzinājumu veikšanai.

J: Vai Jūs varat definēt pirmos trīs likumus?
A: Jā.
1. Visas vērtības ir subjektīvas.
2. Cilvēki dod priekšroku pašu noteiktajām vērtībām.
3. Jebkura cilvēka vērtību skalas noteikšana ir atkarīga no mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas apjoma attiecībā uz cilvēka pirkšanas vai pārdošanas aktivitātēm.

J: Kādā ziņā ekonomika ir zinātne?
A: Ekonomika kļūst par zinātni, ja tās pētīšanai mēs izmantojam zinātniskas metodes. Ekonomikas studiju procesā veiktie secinājumi būs derīgi un patiesi, ja mēs pētījumu sāksim, vadoties no patiesām premisām un procesā korekti izmantosim loģikas likumus.

J: Vai ekonomikā var tikt izmantoti kontrolēti eksperimenti?
A: Kontrolēti eksperimenti ir problemātiski, jo problemātiska ir vērtību noteikšana un definēšana. Tiktāl, cik ekonomikas zinātne ir balstīta uz acīmredzamu cilvēku aktivitāšu novērtēšanu un neiet tālāk par aktivitāšu sarindošanu pēc kārtas, tā ir tikpat zinātniska kā jebkura eksaktā zinātne.

J: Kāpēc ekonomisti savās prognozēs pieļauj tik daudz kļūdu?
A: Ikvienai zinātnei ir savas robežas. Lielākā kļūda ir ekonomikas likumu paplašināšana ārpus tās robežām. Atceraties: katra vērtība ir subjektīva; precīzi mērījumi ir neiespējami; vērtības ir atšķirīgas katram cilvēkam, un tās nepārtraukti mainās.

J: 1975. gadā profesors Pols A. Samuelsons savas tolaik visplašāk koledžās izmantotās ekonomikas mācību grāmatas priekšvārdā rakstīja, ka PSRS centrālās plānošanas sistēmas reultātā PSRS IKP pārsniegs ASV iekšzemes kopproduktu vēl pirms 20. gadsimta beigām. Samuelsona kungs saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Kāpēc šis Nobela prēmijas laureāts tik ļoti kļūdījās?
A: Vispirms, es gribētu labot izplatīto kļūdu: Nobela prēmija ekonomikā netiek pasniegta, Nobela kungs savā testamentā šādu prēmiju neparedzēja. Prēmiju ekonomikā piešķir Zviedrijas parlamenta komiteja, apvienībā ar Nobela kunga testamenta valdi, kas savukārt ir dibināta par zviedru nodokļu maksātāju naudu, nevis par līdzekļiem, kas būtu paredzēti Nobela kunga testamentā. Tā saucas: «Sverige Riksbank» prēmija ekonomikas zinātnēs Alfrēda Nobela piemiņai. To dibināja un kontrolē politiķi, kuri tiecas ietekmēt sabiedrisko domu, patvaļīgi «pieslēdzot» sevi prestižajai Nobela prēmijai. Politiķi ļaunprātīgi izmanto šīs balvas augsto statusu, lai attaisnotu savas savtīgās ekonomiskās darbības. Samuelsona kungam «Nobela» prēmija tika piešķirta tikai tapēc, ka viņš kalpoja to personu interesēm, kuras kontrolēja šīs prēmijas pasniegšanas procesu. Samuelsona kungs sevi dēvēja par «jaunlaiku» ekonomistu... ekonomistu apvienības «Democratic New Deal» labējā spārna pārstāvi. Skatīt: http://nobelprize.org/nobel_prizes/economics/laureates/1970/samuelson-bio.html .

J: Tātad, Jūs man sakāt, ka es nevaru balstīties un ticēt vispāratzītu autoritāšu atzinumiem?
A: Nevarat. Vēl vairāk, es apgalvoju, ka institūcijas, kuras izvirza ekonomikas nozares autoritātes, ir politiski korumpētas.

J: Vai Jūs varat man to pierādīt ar minētajiem trijiem ekonomikas pamatlikumiem?
A: Es centīšos.

J: Lūdzu, turpiniet.
A: Labi. Sāksim ar pirmo loģikas vai matemātikas principu: Objekts vienlaicīgi nevar gan eksistēt, gan neeksistēt. Vai nu centrāli plānotā sociālistiskā ekonomika (PSRS) ir pārāka un tā rezultātā ir lielāks IKP, vai nu tā nav pārāka, kā rezultātā IKP ir mazāks, nekā brīvā tirgus sistēmā (ASV). (Runa ir par IKP laikposmā no 1975. līdz 2000. gadam).

J: Vai šim argumentam ir divas puses?
A: Jā. Samuelsons apgalvoja, ka sociālisma centrālās plānošanas modelis ir labāks par dezorganizēto brīvo tirgu. Savukārt profesors Ludvigs von Miss un Murejs Rotbards turpināja apgalvot, ka sociālistiskais centrālās plānošanas modelis ir nolemts neveiksmei. Skatīt: www.mises.org/ Sociālistiskie plānotāji nevarēja veikt racionālus aprēķinus, jo:
1. Visas vērtības ir subjektīvas.
2. Cilvēki dod priekšroku pašu noteiktajām vērtībām.
3. Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā.

J: Līdz šim Jūs runājāt trīs ekonomikas pamatlikumu kontekstā. Vai tagad Jūs postulēsiet ceturto ekonomikas pamatlikumu likumu, jeb arī izmantosiet vienu no iepriekšminētajiem?
A: Tagad es mēģināšu izvērst trešo ekonomikas pamatlikumu, to skaidrot un pielietot.

J: Atgādiniet man, kāds bija trešais likums?
A: Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā.

J: Vai ir kādi papildus fakti, kas būtu jānoskaidro, pirms mēs turpinām?
A: Jā. Brīvā tirgus cenas raida pietiekami patiesus signālus, uz kuriem biznesa cilvēki var paļauties, pieņemot lēmumus, kādas preces un pakalpojumus, kur un cik lielā daudzumā piedāvāt. Miss un Rotbards apgalvoja, ka «dezorganizētais» brīvā tirgus cenu noteikšanas mehānisms ir svarīgākais faktors, ap kuru var tikt organizēta racionālu lēmumu pieņemšana, jo tas ir vienīgais veids, kā vērtības var tikt izteiktas lietojamās informācijas vienībās. Bez informācijas par cenu izmaiņām tirgū sociālistiskais centrālais plānotājs nevar pieņemt nevienu racionālu lēmumu attiecībā uz to, kādas preces un pakalpojumus, kad, kur un kādā apjomā piedāvāt.

J: Ko tas pierāda?
A: Notikumi no 1975. līdz 2000. gadam pierādīja, ka Samuelsons kļūdījās, bet Misem un Rotbardam bija taisnība.

J: Ko Jūs ar to domājat?
A: Tas, ka PSRS ekonomiski nepārspēja ASV, ir neapstrīdams fakts. Tas daļēji notika tapēc, ka sociālistiskās centrālās plānošanas speciālisti nespēja pieņemt racionālus ekonomiskus lēmumus. Viņiem pietrūka ticamas informācijas par vērtībām, un tiktāl šis jautājums faktiski nav diskutējams. Dokumenti par PSRS kļūdām ekonomiskajos aprēķinos ir pieejami ikvienam interesentam.

J: Es piekrītu, ka nopietnu pretargumentu teiktajam nevienam nevar būt. Bet ko tas nozīmē ekonomikas zinātnei?
A: PSRS ekonomiskā kolapsa vēsture, centrālās plānošanas rezultāti Kubā un Ziemeļkorejā, kā arī visas ekonomikas vēstures pieraksti atbalsta nosacījumu, ka vienīgais praktiskais veids, kā iegūt noderīgu informāciju par preču un pakalpojumu vērtību, ir fiksēt, pierakstīt cenu, par kādu tos pērk un pārdod brīvajā tirgū.
Tātad, trešo pamatlikumu, kurš skan: «Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā», mēs varam papildināt ar sekojošo – ja mēs gribam, lai informācija būtu savlaicīga un precīza (noderīga), tad tai ir jābūt brīvi pieejamai, un tā nedrīkst būt piespiedu darba rezultāts (tai jābūt brīvā tirgus produktam). Ja tā ir iegūta ar draudu palīdzību vai, pielietojot vardarbību, tā visdrīzāk būs nekorekta un nebūs savlaicīga. Brīvi pieejama informācija un iesaistīto dalībnieku signāli par cenu izmaiņām sastopami tikai brīvajā tirgū.

J: Labi. Paskatīsimies, vai es to pareizi saprotu. Nacionālās ekonomikas aspektā, miljoniem ekonomiskās aprites dalībnieku absolūti brīvprātīgi sniedz informāciju par savām ekonomiskajām aktivitātēm un cenu izmaiņām. Bez šīs precīzās informācijas par vērtībām ir neiespējami izdarīt jebkādu racionālu lēmumu par to, kad, kur, ko un kādā apjomā piedāvāt. Man šķiet pašsaprotami, ka, nezinot ražošanas izmaksas, kā arī nezinot, cik vērts būs gatavais produkts, tu nevarētu zināt, vai ar savām aktivitātēm tu vērtību esi pievienojis, vai atņēmis. Tāpat pats par sevi saprotams man šķiet arī tas, ka vērtības pievienošana ir racionāla, bet vērtības atņemšana ir neracionāla. Respektīvi, ja mērķis ir vairot ekonomisko labklājību, nepieciešams apzināt ikviena veicamā projekta vērtību. Projektus nav iespējams racionāli plānot, ja jūsu rīcībā nav korektas informācijas par preču un pakalpojumu vērtību. Vai kāda racionāla cilvēciska būtne varētu tam iebilst?
A: Samuelsons apgalvo pretējo.

J: Kā Jūs izskaidrotu Samuelsona kļūdu?
A: Ar Jūsu atļauju es turpināšu, detalizētāk papētot politiķu graujošo ietekmi uz ekonomisko dialogu.

J: Lūdzu, turpiniet.
A: Institūcijas, kas izvirza un uztur autoritātes ekonomikas nozarē, ir politiski korumpētas.

J: Kā Jūs to pierādīsiet?
A: Pastāv divi iespējami un savstarpēji papildinoši Samuelsona skaidrojumi:
1. Viņš nebija pietiekoši gudrs, lai saskatītu patiesību;
2. Viņš bija pietiekoši gudrs, lai saskatītu patiesību, bet izvēlējās publiskot melus.

J: Uz ko Jūs tēmējat?
A: Jūs pats apgalvojāt: «...Man šķiet pašsaprotami, ka, nezinot ražošanas izmaksas, kā arī nezinot, cik vērts būs gatavais produkts, tu nevarētu zināt, vai ar savām aktivitātēm tu vērtību esi pievienojis, vai atņēmis. Tāpat pats par sevi saprotams man šķiet arī tas, ka vērtības pievienošana ir racionāla, bet vērtības atņemšana ir neracionāla. Respektīvi, ja mērķis ir vairot ekonomisko labklājību, nepieciešams apzināt ikviena veicamā projekta vērtību. Projektus nav iespējams racionāli plānot, ja jūsu rīcībā nav korektas informācijas par preču un pakalpojumu vērtību. Vai kāda racionāla cilvēciska būtne varētu tam iebilst?»

J: Es domāju, ka saprotu, kurp Jūs virzāties. Vai Jūs sakāt, ka esmu formulējis galveno domu?
A: Man šķiet, ka Jūs esat atzinis domu, ko ikviens normāls cilvēks saprot – brīvais tirgus ir atslēga zināšanām par to, kas ir preču un pakalpojumu vērtība, kura savukārt ir racionālas plānošanas stūrakmens. Padomju Savienībā racionāla ekonomiska plānošana neeksistēja, tādēļ tā nepārspēja ASV. Līdz ar to, pastāv divas iespējas: Samuelsons nebija pietiekami gudrs, lai saskatītu patiesību, vai arī viņš kalpoja kādai politiskai grupai kā propagandists.

J: Vai bija kāds, kurš vispār mēģināja apšaubīt Samuelsona kompetenci?
A: Es izslēdzu iespēju, ka Samuelsons varētu būt muļķis. Sociālisms bija nolemts neveiksmei jau kopš tā pirmsākumiem. Tas saturēja pašiznīcinošus iedīgļus. Samuelsons ir intelektuālis. Kā jau minēju iepriekš, zviedru birokrāti Samuelsonam «Nobela» prēmiju ekonomikā piešķīra ne tāpēc, ka viņš teica patiesību, bet tāpēc, ka viņš meloja, kalpojot sociālistu funkcionāriem un viņu «maizes tēviem». Es neapgalvoju, ka pastāvēja kāda sazvērestība ar mērķi izplatīt melus. Drīzāk, birokrāti, valstsvīri un padomnieki, kuri kontrolē prēmijas piešķiršanu, skatās spogulī un viņiem patīk tas, ko viņi redz. Viņi gluži vienkārši nespēj atzīt nevienu, kurš nostājas pret viņu sociālistiskajiem uzskatiem. Samuelsons tika politiski kontrolēts vai arī spēcīgi motivēts izplatīt melīgu propagandu, strādāt varas nevis patiesības interesēs. Samuelsons sevi publiski postulēja kā ekonomostu, kurš pārstāv «Democratic New Deal». Vai jūs varat iztēloties matemātiķi vai biologu, kurš sevi nodēvētu par «Democratic New Deal» matemātiķi vai biologu?

J: Kam vēl nedrīkst ticēt?
A: Neticiet nevienam, kurš ir valdības birokrātu, politiķu vai viņu padomnieku ietekmē, nevienam, kurš varētu būt ieinteresēts melot. Nevar ticēt nevienam, kurš ir diskreditējis sevi, pieņemot no minētajiem darboņiem naudu vai atzinību. Uzticību nepelna neviens, kurš atrodas valdības dienestā un/vai saņem atalgojumu no valdošajām aprindām. Respektīvi, lielākā daļa valdības finansētajās strādājošās augstskolās profesūras nav uzticības cienīgi. Arī vairākums privāto universitāšu saņem valdības naudu dažādām mācību programmām un līdz ar to nav uzskatāmas par drošiem informācijas avotiem. Tāpat arī daudzi privātie fondi atrodas kolektīvistu, centrālo plānotāju, vienotās pasaules valdības fabiāņu sociālistu ietekmē.

J: Jūs zīmējat ļoti drūmu bildi. Vai tiešām viss ir tik slikti?
A: Nē, ir vēl daudz ļaunāk.

J: Kapēc tā?
A: Tas ir atkarīgs no stimula. Ikreiz, kad izskan piedāvājums iejaukties brīvajā tirgū, atrodas nelielas grupas, kuras var no šiem piedāvājumiem daudz iegūt un tāpēc ir gatavas iztērēt daudz laika un enerģijas, tiecoties pēc, piemēram, subsīdijām cukurbiešu audzēšanai. Pretī šīm mazajām grupām, kuras subsīdiju veidā var iegūt, teiksim, 10000 eiro, atrodas visa pārējā sabiedrība, kas cukurbiešu audzētāju aktivitāšu rezultātā var zaudēt tikai 10 centus dienā. Sabiedrībai šis salīdzinoši minimālais zaudējums nav pietiekošs stimuls, lai uzsāktu pretdarbību. Tāpēc neviens nevēlas tērēt savu laiku un enerģiju, lai oponētu «cukurbiešu speciālistiem».

J: Ir taču cilvēki, kuri to saprot. Kāpēc viņi nepretojas šai tendencei?
A: Vairums cilvēku, kas saprot ekonomiku ir pārāk aizņemti pelnot naudu privātajā sektorā. Tie, kuri nesaprot, bieži vien dodas strādāt valsts vai akadēmiskajā sektorā. Nav iemesla gaidīt, ka personas, kuras atkarīgas no valdības žēlastības, publicētu rakstus, kas aicina samazināt valdības līdzekļus un pazemināt autoritāti. Savukārt privātā sektora biznesmeņiem neviens nemaksā par brīvā tirgus aizstāvēšanu. Viņi gūst ienākumus no ražošanas izmaksu un pārdošanas cenu starpības. Pie esošajiem nosacījumiem biznesmenis no piedāvājuma un pieprasījuma starpības pelnīs gan daļēji sociālistiskā sistēmā, gan brīvajā tirgū.

J: Kuram tad brīvais tirgus ir īpaši simpātisks?
A: Brīvais tirgus neizdala kādu īpašu kategoriju, bet gan atbalsta visus vienādā mērā. Ekonomikas pamatlikumi attiecas vienādi gan uz pilnizmēra brīvo tirgu, gan uz daļēji brīvo tirgu. Tiesa, katrā situācijā ir savi specifiski nosacījumi, un likums to apstiprina.

J: Man šķiet, Jūs grasāties postulēt ceturto likumu, kurš nosaka, ka tikai brīvais tirgus piedāvā praktisku, korektu un savlaicīgu informāciju par preču un pakalpojumu vērtību.
A: Tas sāk izklausīties pēc vērtības definēšanas. Es negribu iesaistīties polemikā. Varbūt mēs varam palikt pie tā, kas ir objektīvi pierādīts – brīvā tirgus sistēma nodrošina visnoderīgāko praktisko informāciju par preču un pakalpojumu cenām, lai tirgus dalībnieki varētu savlaicīgi izdarīt racionālus lēmumus. Tas ir iekļauts trešajā pamatlikumā: « Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā.». Ja mēs saprotam, ka uz informāciju varētu paļauties tikai tad, kad tā ir iegūta brīvi, tad mēs varam arī secināt, ka vienīgo uzticības vērto informāciju mums piedāvā brīvais tirgus.

J: Es esmu apmulsis, varbūt Jūs varētu apkopot teikto.
A: Jā, protams. Tātad:
1. Visas vērtības ir subjektīvas.
2. Cilvēki dod priekšroku pašu noteiktajām vērtībām.
3. Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā.
Lielākā daļa ar ekonomiku saistīto publikāciju ir politiska un apzināti maldinoša propaganda, tostarp arī Nobela prēmija ekonomikā. Tās piešķiršanas process ir korumpēts un kompromitējošs. Šī korupcija izplatās gandrīz visos respektablos uzņēmumos, iestādēs, arī universitātēs un fondos. Atšķirt patiesību no politiskās propagandas iespējams, liekot lietā trīs ekonomikas pamatlikumus. Pierādījumi liecina, ka brīvā tirgus cenu sistēma ir vitāli svarīga ražošanas racionālai organizēšanai tāpēc, ka tā ir vienīgais veids, kā iegūt noderīgu informāciju par preču un pakalpojumu vērtību. Tā tas ir tāpēc, ka visas vērtības ir subjektīvas. Ja kāds Jums saka, ka vērtība ir atkarīga no investīcijām vai darbaspēka un kapitāla, tā ir kļūda. Turklāt, ikviens, kurš operē ar statistiskajiem rādītājiem, lai pierādītu, ka šī vai cita politika regulē ekonomiskās aktivitātes, lai uzlabotu ekonomiku kopumā, mēģina Jūs maldināt.

J: Uz ko īsti es varu paļauties ?
A: Jums vajadzētu paļauties uz sevi. Vai Jūs saprotat trīs ekonomikas pamatprincipus? Vai Jūs tiem piekrītat?

J: Manuprāt, pienācis laiks jautājumiem.
A: Labi. Pagaidām pie tā arī paliksim. Kāds ir Jūsu nākamais jautājums?

J: Vai Jūs varat man palīdzēt saprast, kur iegūt patiesu informāciju, lai varētu attīstīt savu ekonomikas izpratni?
A: Sāciet ar vakardienas ziņu lasīšanu.

J: Kapēc?
A: Jūs varēsiet vakardienas prognozes salīdzināt ar to, kas patiesībā noticis. Tā jūs sapratīsiet, kurš teica taisnību un kurš nē.

J: Norādiet, lūdzu, piemēru...
A: Labprāt. Samuelsona prognoze, ka PSRS laika posmā no 1975. līdz 2000. gadam pārspēs ASV ekonomiski pret Mises un Rotbanda prognozi par PSRS ekonomikas sabrukumu.

J: Ļoti labs arguments. Skaidri redzams, ka «Nobela» prēmijas laureāts pamatīgi kļūdījās. Pastāstiet man par abiem ekonomistiem, kuru prognozes piepildījās. Kā viņi to paveica?
A: Viņi saprata un pielietoja trīs fundamentālos ekonomikas principus:
1. Visas vērtības ir subjektīvas.
2. Cilvēki dod priekšroku pašu noteiktajām vērtībām.
3. Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā.
Viņi abi bija Austrijas ekonomikas skolas pārstāvji un proponēja brīvo tirgu. Viņi nespēja nonākt prestižos akadēmiskos posteņos, kādā atradās Samuelsons.

J: Vai tiešām Jūs apgalvojat, ka eksistē godājami iestāžu amatvīri, tostarp arī «Nobela» laureāti, kas patiesībā ir tikai politiski propogandisti?
A: Šobrīd visiem jau ir skaidri redzams, ka marksisma/ļeņinisma padomju ekonomisti patiesībā nebija nekas vairāk kā politiskās propagandas dzinējspēks, kuru funkcija bija sankcionēt komunistu partijas politiskās varas monopolu. Reliģiju viduslaikos izmantoja ļoti līdzīgā veidā – lai sankcionētu centrālo autoritāti. Mūsdienās ekonomikas propoganda tiek izmantota, lai sankcionētu valsts iejaukšanos brīvajā tirgū. Krustnešu teorija tiek aizvietota ar valsts runām par labklājības veicināšanu. Pieverot acis uz patiesību, mēs neko neiegūstam, bet daudz zaudējam. Ja Jūs vēlaties apgūt ekonomikas likumus, jāskatās patiesībai acīs. Lai apgūtu patiesību, vispirms nāksies aizmirst iepriekš iemācītos melus. «Aizmiršanas» process ir nepatīkams, bet katrā ziņa atmaksāsies.

J: Labi. Triju ekonomikas pamatprincipu nozīme man ir skaidra, bet kāpēc Jūs veltījāt tik daudz laika diskusijai par politisko propagandu?
A: Patiesības zināšana ir vienlīdz svarīga ar prasmi atpazīt melus. Jums būs lielas priekšrocības, ja Jūs spēsiet atpazīt melus situācijā, kad visi apkārtējie darbosies, vadoties pēc nepatiesiem datiem. Tas var radīt ļoti interesantas situācijas, kuras Jūs varat izmantot savā labā un gūt peļņu. Zināt, ka tu tiec maldināts ir ļoti būtiski. Tā kā lielākā daļa ar ekonomiku saistīto publikāciju ir propaganda, ir īpaši svarīgi atpazīt tās melīgumu. Viena kļūdaina premisa var izraisīt veselu virkni kļūdu. Tādēļ uzskatu par nepieciešamu atkārtoti uzvērt: lielākā daļa rakstu par ekonomiku ir nepatiesība.

J: Kāda politiskā sistēma ir atbilstošākā ekonomikas izaugsmei?
A: Tā, kura atļauj un veicina brīvo tirgu.

J: Kapēc tā?
A: Brīvais tirgus ir vienīgais zināmais, praktiskais veids, kā iegūt noderīgu informāciju par preču un pakalpojumu vērtībām, kura savukārt ļauj pieņemt savlaicīgus un racionālus lēmumus par to, kas, kur un kādā apjomā piedāvājams. Bez tam, privātīpašums sniedz stimulu un pieprasa disciplīnu, kas nepieciešama, lai sistēma darbotos efektīvi. Risks zaudēt liek cilvēkiem aktīvi darboties līdzi tirgus izmaiņām un sniedz nepieciešamo pozitīvo motivāciju.

J: Kāda politiskā sistēma ir visnepiemērotākā ekonomikas izaugsmei?
A: Tā kura aizliedz brīvo tirgu.

J: Bet – jebkurā sistēmā pastāv ierobežojumi. Absolūti brīvs tirgus ir utopija. Vai Jūs nerunājat par abstrakcijām?
A: Brīvība ir relatīvs jēdziens. Cilvēks uztver realitāti ar savām piecām maņām un nemitīgi piedzīvo duālismu, konfliktsituācijas. Mēs saprotam aukstumu tikai attiecībā pret siltumu, bagātība ir attiecināma pret nabadzību, bet brīvība tiek pretstatīta verdzībai. Tas nenozīmē, ka viens vai otrs jēdziens ir būtiskāks. Svarīga ir brīvības pakāpe, ko piedāvā attiecīgā ekonomiskā sistēma.

J: Vai mēs varam uzskatīt brīvību un verdzību par pretpoliem?
A: Jā. Jo vairāk brīvības, jo labāk. Verdzība ekonomiskajai izaugsmei ir kaitīga, bet brīvība izaugsmi vairo.

J: Vai Jūs varētu izteikties precīzāk?
A: Katra valdības darbība, kas iejaucas un destabilizē brīvo tirgu, samazina ekonomisko labklājību, savukārt valdības darbības, kas atbalsta brīvo tirgu, ekonomisko labklājību vairo.

J: Vai valdībai būtu jāturas pa gabalu un nevajadzētu neko darīt?
A: Nē, ir pamatotas lietas, ko valdībai vajadzētu darīt, lai uzlabotu brīvā tirgus ekonomiku.

J: Piemēram, kādas?
A: Personas un īpašuma tiesību aizstāvēšana; līgumattiecību veicināšana; sakārtotas sabiedrības attīstīšana. Ja visapkārt valda noziedzība un kriminālie grupējumi, tas noteikti traucēs normālai brīvā tirgus darbībai. Kriminālie grupējumi iejauksies un tirgus dalībnieki nevarēs brīvi pirkt un pārdot.

J: Tātad, limitēta valdības iejaukšanās brīvā tirgus procesos, reizēm var dot pozitīvu rezultātu?
A: Nē. Liekot bandītus cietumos, valdības aģenti izgaismo brīvo tirgu graujošo procesu sakni, nevis jaucas pašā tirgū. Likuma vara vairo brīvprātīgu sabiedrības mijiedarbību un vienotību. Brīvais tirgus nevar pastāvēt bez ļoti veselīgas cieņas pret likumu. Tas, ka šie ir relatīvi jēdzieni, nepadara tos mazāk svarīgus. Jebkāda iejaukšanās brīvajā tirgū samazina ekonomisko labklājību, savukārt visi brīvā tirgus uzlabojumi to vairo. Valdībai ir skaidri definēta loma brīvā tirgus aizsardzībā un, lai aizsargātu, ne vienmēr ir nepieciešams iejaukties....

J: Kā, lai mēs zinām, kad aizsargāšana pārvēršas par iejaukšanos?
A: Jautājumam jābūt formulētam precīzi: vai attiecīgās darbības vairo, vai ierobežo ekonomisko brīvību? Tāpat jābūt skaidram, kurš iegūst labumu un kurš zaudē; vai tas notiek īsā, vai ilgā laika posmā?
Kopumā ņemot, valdība iejaucas brīvajā tirgū aizliedzot vai subsidējot, un tas notiek mazas, saliedētas grupas interesēs – par sliktu visiem pārējiem.

J: Kāpēc cilvēki pieļauj to, kas ir kaitīgs visiem?
A: Brīvais tirgus darbojas uz kopumu, neizceļot atsevišķu indivīdu. Mēs iepriekš apspriedām iejaukšanās problēmu. Maza, spēcīga un labi saliedēta grupa, kas tiecas iegūt lielas subsīdijas, ieguldīs daudz lielākas pūles savu mērķu sasniegšanai, nekā visi pārējie, kuri šīs grupas darbību dēļ cietīs nenozīmīgus zaudējumus.

J: Vai tas ir vienīgais iemesls?
A: Nē. Otrs svarīgs iemesls ir izglītības, zināšanu trūkums. Valdības pārstāvji, kuri jaucas brīvajā tirgū, nereti cilvēkus māna ar nepatiesiem argumentiem, liekot noticēt, ka kādas apšaubāmas darbības rezultātā ienākumi atsvērs izdevumus. Šāda maldināšana galvenokārt nostrādā tāpēc, ka cilvēkiem piemīt tendence skatīt procesus un peļņu īstermiņā, nepievēršot vērību tam, kādi var būt šo darbību patiesie rezultāti ilgtermiņā – kurš patiesībā būs ieguvis, bet kurš – zaudējis.

J: Vai varat minēt kādu piemēru?
A: ES cukurbiešu audzētāji īstermiņā saņem subsīdijas par cukurbiešu audzēšanu. Ja viņi tiktu piespiesti atrast nišu, caur kuru iekļauties brīvajā tirgū, tirgus sistēma brīvprātīgi dotu viņiem iespēju ilgtermiņā nopelnīt vairāk nekā šie cilvēki saņem subsīdiju veidā. Sabiedrība noteikti liktu šiem audzētājiem meklēt savu nišu tirgū, jo subsīdijas rada zaudējumus sabiedrībai kopumā, bez tam, subsīdijās izdalītajai naudai vēl jāpierēķina tēriņi par to apkalpošanu – nodokļi, dokumentācijas formēšana utt.. Galu galā šīs subsīdijas paceļ cenu visiem pārējiem brīvajā tirgū piedāvātajiem produktiem, jo izmaksas kaut kā ir jāsedz. Subsīdijas ir kā akmens kaklā visiem biznesa cilvēkiem, kuriem jāpiesaista savi līdzekļi, lai segtu subsidēšanas sistēmas radītos kritumus.

J: Viss sāk palikt pārāk sarežģīti. Vai Jūs varat visu mazliet vienkāršot?
A: ES cukurbiešu audzētāji, politiķi, politiķu padotie un viņu apmaksātie propogandisti apgalvo, ka cukurbiešu industrija ES ir jāaizsargā. Viņi norāda, ka industrijas saglabāšana ES iekšienē dos ES valstīm nodokļu ieņēmumus, kā arī palīdzēs risināt iedzīvotāju nodarbinātības problēmu. Viņi klauvē pie mūsu labās gribas un patriotisma: «Ļaujiet mums palīdzēt mūsu mazāk veiksmīgajiem vietējiem audzētājiem, ļaujiet mums palīdzēt, aizsargāt viņus no negodīgas konkurences, no lētā darbaspēka, kas nāk no ārvalstīm.» Bet ir lieta, uz kuru viņi nenorāda: Bezmaksas pusdienas netiek pasniegtas. Katrai valdības programmai ir sava cena. Valdība neko neražo. Tā tikai patērē. Par visu, ko tā patērē, valdība maksā ar nodokļu naudu, izdarot aizņēmumus, palielinot naudas daudzumu valstī. Valdība, lai izmaksātu subsīdijas, vai nu paceļ nodokļus, vai aizņemas naudu, vai arī gluži vienkārši sāk drukāt banknotes. Naudas iekasēšana uz brīdi apstājas, kad ir savākti kārtējie nodokļi. Inflācija jeb naudas drukāšana apzog visus tos, kuru aktivitātes balstās uz konkrētās naudas vienības spēku tirgū. Respektīvi, inflācijas procenti var tikt uzskatīti par piesegtu papildus nodokļa iekasēšanas veidu. Vārdu sakot, jebkura peļņa, ko gūst cukurbiešu audzētāji ir nekas vairāk kā citu samaksātie nodokļi. Vēl jāpieskaita administrēšanas izmaksas, ko veido maksa par nodokļu ievākšanu, maksa par subsīdiju programmas administrēšanu, maksa par subsīdiju izsniegšanu. Tie ir papildus tēriņi, kas jāsedz pārējai sabiedrībai. Ja cena par cukuru tiek paaugstināta, lai segtu minētās izmaksas, tad visi, ieskaitot konfekšu ražotājus nokļūst zaudētāju lomā. Viņiem ir mazāk iespēju konkurēt ar citiem konfekšu ražotājiem ārpus ES, jo ārpusē cukura cenas ir zemākas. Šāda brīvā tirgus cenu sistēmas destabilizācija rada maldinošus signālus un tirgus dalībniekiem apslēpj patieso situāciju un cenu līknes. Tirgus ir traucēts, patiesās vajadzības paliek bez ievērības, jo subsīdiju radītās slodzes rezultātā resursi tiek novirzīti uz cukurbiešu ražošanu. Papildus tas paaugstina politisko spēku darbības virs ražošanas. Šī situācija paceļ politiķus un tirgotājus pāri ražotājiem.

J: Es pieņemu to, ka brīvā tirgus cenu mehānisms ir vitāls racionālu lēmumu pieņemšanai un, ka brīvais tirgus produkcijas īpašumtiesību kontekstā ir nepieciešams, lai saglabātu aprēķināmu un motivētu menedžmentu. Tas, ko Jūs demonstrējāt, ir trīs ekonomikas pamatlikumu pielietošanas piemērs, saistīts ar mūsu iepriekš pārrunāto PSRS ekonomikas sabrukšanu. Es Jūsu spriedumos neatrodu nekādas nepilnības, kā arī nevaru apšaubīt Jūsu premisas. Kā secinājumu, es varu teikt, ka Jūsu zinātne darbojas. Tomēr mani apgrūtina Jūsu tendence uz moralizēšanu. Jūs apgalvojat, ka mākslīga inflācija ir apslēpts nodoklis. Vai tas nav tikai Jūsu subjektīvs spriedums bez zinātniska pamata?
A: Nē. Tas ir precīzs apraksts. Cilvēki, kuriem pieder nauda, maksā ar zaudējumiem un zaudē pirktspēju, kas tiek novirzīta uz jauntaisīto naudu. Tā kā lielākā daļa sabiedrības godīgi maksā, un valdība līdz ar to var laist apritē jaunieviesto naudu, būs korekti inflāciju saukt par nodokli. Maldinoši ir tas, ka neviens valdības pārstāvis nekad šo mehānismu neizskaidro, bet liek to balsošanā un šādā veidā nodrošinās ar iepriekšējās naudas turētāju piekrišanu, ka viņiem tiek atņemta pirktspēja.

J: Man šķiet, ka te kaut kur ir ļoti nopietns morāls iemesls. Maldināšana ir nepareiza. Vai naudas devalvēšana nav tas pats, kas zādzība ?
A: Es Jūsu sniegtajam raksturojumam neiebildīšu. Brīvais tirgus nevar pastāvēt bez tiesiskas varas un otrādi.

J: Pirmo reizi dzirdu šādu traktējumu. Jūs to pats izdomājāt?
A: Man šķiet, ka es izsaku objektīvu patiesību.

J: Ļaujiet formulēt... Brīvais tirgus nevar pastāvēt bez likuma varas, jo bez tās cilvēki var tikt maldināti vai pat piespiesti rīkoties pretēji savām interesēm. Vai esmu sapratis pareizi?
A: Jā.

J: Labi, par Jūsu tēzes otro daļu: kāpēc likuma vara nav iespējama bez brīvā tirgus?
A: Diskusiju es sākšu ar jautājumu. Nosauciet man valsti, kurā darbojas likuma vara, bet nepastāv brīvais tirgus?

J: Tā mēs nekur netiksim. Norunāsim tā - es jautāju, Jūs atbildat. Labi?
A: Norunāts, kāds ir Jūsu nākamais jautājums?

J: Vai patlaban eksistē, vai varbūt agrāk pastāvējusi kāda valsts, kurā darbojas civilizēta likuma vara, bet nepastāv brīva ekonomika?
A: Relatīvi runājot, nē – ja Jūs ar civilizētu likuma varu domājat cieņu pret līgumiem, to, ka vienošanās notiek brīvprātīgi un cilvēki ir tiesīgi dzīvot mierā, nekļūstot par valsts institūciju patvaļas subjektiem. To nosaka brīvā tirgus definīcija. Brīvajā tirgū visi tā dalībnieki ir brīvi. Savukārt džungļu likumā valda princips – jo stiprāks, jo brīvāks.

J: Pieņemsim, ka trīs bagāti biznesmeņi izveido trīs atsevišķas politiskas partijas un caur tām kopīgi kontrolē valdību. Tālāk, pieņemsim, ka viņi izdod likumus, kas dod viņiem priekšrocības attiecībā pret visiem pārējiem. Pēc tam šos likumus apstiprina parlaments, paraksta prezidents un realizē tiesu sistēma. Vai tagad šie likumi ir spēkā saskaņā ar tiesiskas valsts jēdzienu, jo tapuši ieviesti atbilstoši attiecīgās valsts satversmei?
A: Likuma vara ir kas vairāk par formālu valsts likumdošanas ievērošanu. Jūs ilustrējāt piemēru, kad politiskā sistēma un likumdošana tiek izmantota, lai atņemtu naudu iedzīvotājiem un nodotu to minēto trīs biznesmeņu rīcībā.

J: Bet, ja valdība ir demokrātiski ievēlēta un seko vairākuma pieņemtajiem likumiem, vai tas nav atbilstoši tiesiskas valsts jēdzienam?
A: Demokrātija var tikt skaidrota ar piemēru, kurā divi vilki un viena aita balso par to, kuru ēdīs pusdienās. Ekonomiskajai politikai piemērojama šī pati analoģija. Abu vilku vairākums nobalsos par nodokļiem, kas attiecas tikai uz aitu un atvieglojumiem, kas attiecas tikai uz viņiem pašiem. Šī balsošana pilnīgi noteikti būs demokrātiska un atbilstoša attiecīgās valsts satversmei, bet – tai būs likumīgs spēks? Kurā brīdī aita drīkst pretoties uz viņu vērstajai agresijai un aizsargāt sevi un savu īpašumu? Atbilde uz jūsu jautājumu ir sekojoša: viss atkarīgs no tā, kā Jūs definējat likuma varu un, vai likuma varu leģitimizē cilvēki, jeb augtākas būtnes. Tā var būt, ka sabiedrība regulē valdību, bet valdībai, lai tā būtu leģitīma, nākas aizsargāt sabiedrības locekļus un viņu īpašumus no pašas valdības locekļiem. Ja valdība šos nosacījumus neievēro, tā pārstāj būt leģitīma.

J: Vai te nav runa par morāli?
A: Jā, par morāli.

J: Kāpēc tad mēs par to diskutējam? Kāda saistība morālei ar ekonomiku?
A: Mēs daudz laika esam veltījuši pārrunām par to, kā politika sagroza diskusijas par ekonomikas tēmām. Ja lielākā daļa ekonomisku apskatu patiesībā ir politiska propaganda, un Jūs to saprotat, tad Jums pilnīgi noteikti ir priekšrocība attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuri pieņem politisko propagandu un tai tic. Jūsu spēja saskatīt melus ir svarīga. Jūsu izpratne par to, kāpēc cilvēki mēdz izplatīt melus, ir vēl svarīgāka. Vidē, kur aptuveni 97 procenti visas publicētās ekonomiska rakstura informācijas ir politiska propaganda, ir ļoti būtiski atcerēties, kāpēc tas tā ir. Pretējā gadījumā propaganda jūs pārmāks, un jūs aizmirsīsiet, ka tie ir meli. Rezultātā Jūs sāksiet darīt visādas muļķīgas lietas – balstīt savas darbības uz meliem, pieņemot tos par patiesību. Vārdu sakot, ir vitāli svarīgi saglabāt skaidru galvu un izprast morālos nosacījumus, kāpēc cilvēki patiesības vietā izplata melus.

J: Labi. Bet kāpēc cilvēki ekonomikas lauciņā dod priekšroku melīgas informācijas izplatīšanai?
A: Runājot par morāles aspektu, problēma ir tā, ka pārāk daudzi cilvēki ir gatavi zagt, kad vien rodas tāda iespēja. Sevišķi spēcīgi tas novērojams tur, kur cilvēki netic, ka tiks pieķerti un saņems sodu. Pētījumi liecina, ka 80% sabiedrības locekļu zags, kad vien radīsies tāda izdevība, jo viņi ir pārliecināti, ka netiks pieķerti vai viegli izvairīsies no atbildības.

J: Kur Jūs atradāt šos datus?
A: Ir veikti vairāki pētījumi. Katra kompānija, kurai pieder veikals, restorāns vai bārs, saskaras ar zagšanas problēmu. Pētījumi liecina, ka šajā 80% blokā pārstāvētas visas sabiedrības grupas neatkarīgi no vecuma, izglītibas, dzimuma un etniskās piederības.

J: Vai minētie trīs biznesmeņi, kuri kontrolē valdību un padara sevi bagātus uz visu citu rēķina, arī pieskaitāmi šiem 80%?
A: Kāda ir atšķirība starp biznesmeņiem un piemēru par diviem vilkiem un vienu aitu? Lielākā daļa cilvēku uzreiz saprot, ka situācijā, kad divi vilki nobalso par vienas aitas apēšanu, kaut kas nav kārtībā ar morāli. Vai apēst aitu ir amorālāk nekā ar balsošanas palīdzību pievākt viņas īpašumu? Vai būs ievēroti morāles principi, ja kanibālu vairākums nobalsos un ieliks Jūs katlā, lai izvārītu sev garšīgas pusdienas? Vai iespējama situācija, kad ar balsojuma palīdzību bez Jūsu piekrišanas tiek atņemta daļa vai viss Jūsu īpašums? Vai valdība var saskaņā ar morāli izdarīt ko vairāk nekā var atļauties viens cilvēks?

J: Bet piemērs par trim biznesmeņiem ir atšķirīgs. Viņi tika likumīgi ievēlēti. Viņiem bija balsotāju piekrišana.
A: Tagad Jūs esat atdūries pret iemeslu, kāpēc 97% no tā, kas rakstīts par ekonomiku, ir meli.

J: Kādā veidā tas saistīts ar morāli?
A: Trīs biznesmeņi/politiķi netiktu ievēlēti, ja būtu godīgi izstāstījuši vēlētājiem: ja viņi tiks ievēlēti, tad izdos likumus, kuru rezultātā viņi iegūs priekšrocības, bet vēlētāji nokļūs neizdevīgā stāvoklī. Viņiem vajadzēja melot. Viņiem bija jāmelo par ekonomiskiem jautājumiem, lai apmānītu aitu. Piemēram: cukurbiešu audzētāju subsidēšana veicina mūsu ekonomiku. Patiesībā ar subsīdijām tiek panākti īstermiņa ienākumi cukurbiešu audzētājiem, pārējiem tie rada zaudējumus. Daļa apgrozītās naudas bez šaubām nonāk trīs biznesmeņu/politiķu kabatās. Atklāti izstāstot par saviem plāniem, viņi zaudētu vēlētāju uzticību, tāpēc vēlētājiem tika melots. Lai panāktu vienošanos ir nepieciešama vismaz divu pušu apzināta piekrišana. Ja viena puse nepiekrīt, vienošanās nav notikusi.

J: Kā tad viņi varētu iegūt vēlētāju piekrišanu morāli korektā manierē?
A: Godīgi atklājot, ko viņi darīs un kādas būs sekas.

J: Vai Jūs varētu izteikties detalizētāk?
A: Jā. Mēs vēlamies izmantot varas instrumentus, lai izdotu un administrētu likumus tāpat kā vēlamies atbalstīt sevi un savus sponsorus, kuri finansē mūsu ievēlēšanu. Jums būtu jāsaprot – ja Jūs dodat mums šo varu, mēs rūpēsimies par sevi, palielinot tēriņus visiem pārējiem. Vēl vairāk – mēs atbalstīsim jaukšanos brīvajā tirgū, lai varētu nopirkt visu, kas nepieciešams mūsu varas stiprināšanai.

J: Vai tiešām varētu tikt ievēlēta partija ar šādu vēlēšanu platformu?
A: Jā, ja ir pietiekami daudz vēlētāju ar zemu morāli un kas notic, ka viņi iegūs vairāk no valdības iejaukšanās brīvajā tirgū.

J: Man tam ir grūti noticēt. Vai Jūs varētu dot kādu piemēru?
A: Es Jums došu divus piemērus: kanibālu ciltis Āfrikā un Krievijas federācija. Ir daudz vēsturisku un aktuālu piemēru, kur ekonomiskās sistēmas veidošana nav virzīta uz labklājības vairošanu.

J: Man nav skaidra Jūsu morālā doma. Vai Jūs varat izdarīt kopsavilkumu?
A: Ekonomiskā propoganda ir krāpšana, lai iegūtu sabiedrības atbalstu sistēmai, kas dod peļņu tiem, kam ir politiskā vara, atņemot līdzekļus pārējiem. Upuru lomā bieži nonāk cilvēki, kuri cer uz ātru peļņu, apejot nodokļus. Tas nozīmē, ka vadītājiem un viņu sekotājiem ir pazemināti morāles standarti – tāpēc viņi atbalsta sistēmu, kas jaucas brīvajā tirgū. Visa veida meli par ekonomiku tiek izplatīti, lai noslēptu to, kas notiek patiesībā: zagšanu.

J: Tātad, Jūsu secinājumi?
A: Patiesa brīvā tirgus ekonomika nevar eksistēt bez augstiem morāliem standartiem, ko skaidri nosaka likumu vara. Tas, kurš nosaka šos standartus, ir ārpus šīs diskusijas tēmas. Tiesiskas valsts jēdzienu formulējis organizējošs intelekts vai radītājs, kurš ir augstāks par vidusmēra cilvēciskām būtnēm, kam svarīga pašapliecināšanās un citi sīkumi. Cilvēki, kas strīdas ar ētiku, arī sliecas atbalstīt iejaukšanos brīvajā tirgū.

J: Kā tas attiecas uz trim ekonomikas pamatlikumiem?
A: Ja kāda aktivitāte ir panākta ar spaidiem vai viltu, tās rezultāti nav ticami un tos nevar izmantot racionālu lēmumu pieņemšanai. Līdz ar to krītas dzīves standarti. Tas attiecas uz trešo likumu. Minētais aspekts ir svarīgs bremzējošs faktors tirgus dalībniekiem.

J: Kāda ir saistība ar morāli?
A: Es jau centos izskaidrot, kapēc morālie iemesli ir būtiski. Zemi morālie standarti izskaidro, kapēc ir tik daudz nepatiesību ekonomisko jautājumu diskusijās. Ja Jūs nesaprotat, ka tas tā ir, tad varbūt Jūs esat aizmirsis, ka vairāk nekā 97% rakstītā par ekonomiku ir politiska propaganda. Iesācējam to ir grūti saprast, tomēr šis ir ārkārtīgi svarīgs moments. Ir nepieciešams, lai Jūs godīgi paskatītos uz sevi spogulī un objektīvi novērtētu savu morālo līmeni. Jūs nevarat pielietot ekonomikas likumu pareizi, savam labumam, ja Jūs turpināt rīkoties zemā morālā līmenī; ja Jūs pats esat korumpēts, piemēram, lietojiet politiskās varas mehānismu, lai piepildītu savas kabatas. Es atkārtošos, ja Jūs varat atšķirt patiesību no politiskās propogandas un ja atcerieties, kas ir nepatiess, tad Jums būs priekšrocība pār visiem tiem, kas rīkojas, ticot meliem. Tādā veidā Jūs varat pielietot ekonomikas likumus Jūsu personīgajam materiālajam labumam. Atbilstība morāles normām ir vitāli svarīga Jūsu personīgajiem ekonomiskajiem panākumiem.

J: Jūs sakāt, ka spēšu saskatīt patiesību tikai tad, ja man pašam ir augsti morāli standarti?
A: Jā.

J: Vai arī tas ir ekonomikas likums?
A: Nē. Mēs esam novirzījušies no ekonomikas likumiem uz veidiem, kā iegūt peļņu ar to palīdzību. Pareiza ekonomikas likumu pielietošana reālās investīcijās un biznesa situācijās ir saistīta ar plašu problēmu spektru.

J: Agrāk Jūs man teicāt, ka iemācīsiet pielietot ekonomikas likumus, lai iegūtu finansiālas priekšrocības, bet tikai, ja es nokārtošu morālo testu. Vai es esmu to nokārtojis?
A: Nē. Šis tests nav abstrakcija. To jāiziet reālā cilvēku pasaulē. Nozīme nav tam, ko es saku, bet tam ko Jūs darāt saistībā ar šo jautājumu.

J: Es neticu, ka lielas naudas pelnīšanai man nepieciešami augsti morālie standarti. Atcerēsimies piemēru ar trīs biznesmeņiem, kuri dibina trīs politiskās partijas un izdod likumus, kas ir labvēlīgi viņu ekonomiskajām interesēm. Viņi varēja kļūt ļoti bagāti bez augstiem morāliem standartiem. Viņiem ir ļoti zemi morālie standarti, bet tomēr viņi ir kļuvuši ļoti bagāti.
A: Jums ir taisnība viņi ir kļuvuši ļoti bagāti, bet Jūs kļūdāties uzskatot viņus par biznesmeņiem. Viņi nepelna naudu pamatojoties uz ekonomikas principiem. Viņi taisa naudu ar zagšanu. Mēs runājam par to, kā pielietot ekonomikas likumus bagātības iegūšanai. Ja Jūs vēlaties mācīties likumus, kā kļūt bagātam ar zādzību palīdzību, es Jums iesaku sākt lasīt grāmatu «Kara māksla», ko uzrakstījis Sun Tzu un Makiavelli sarakstīto darbu «Valdnieks».

J: Vai Jūs apgalvojat, ka mans morālais līmenis ir par zemu, lai es varētu izmantot ekonomikas likumus bagātības iegūšanai?
A: Nē. Es norādu uz to, ka ir divi dažādi veidi, kā kļūt bagātam un tiem abiem ir dažādi likumi, ko pielietot.

J: Neviens nav svēts. Vai es varu izvēlēties vidusceļu?
A: Iespējams mēs visi to darām. Nav izslēgts, ka ik reizi, nolaižoties zem morāles principiem, mūsu spēja saskatīt patiesību samazinās. Iespējams, ka zaudējumi ko ciešam, nespējot saskatīt patiesību, ir lielāki nekā zaudējuni, ko mēs piedzīvojam, apzināti melojot. Iespējams mēs tikai nodaram sev pāri mēģinot iesaistīties varā vai krāpšanā. Iespējams, kaut kur ir radītājs, kuram mums būs jādod atskaite?

J: Iespējams, ka man vairāk ir nepieciešama morālā mācība nekā izglītība ekonomikas jautājumos?
A: Ja Jūs gribat būt veiksmīgs, Jums ir nepieciešami abi. Tas arī ir attiecināms uz ekonomikas jautājumiem kopumā. Brīvais tirgus nevar pastāvēt bez likumīgas varas, savukārt likumīga vara nevar pastāvēt bez brīvā tirgus. Morāles jautājumi likumīgas varas kontekstā ir neizbēgami. Ekonomikas studijas ir saistītas ar to, ko cilvēki dara pērkot un pārdodot preces un pakalpojumus, savukārt morāles normas regulē cilvēku uzvedību preču un pakalpojumu pirkšanas un pārdošanas procesā.

J: Jūs apgalvojat, ka bez augstiem morāliem standartiem es nevaru veiksmīgi izmantot ekonomikas likumus, lai kļūtu bagāts?
A: Nē. Es saku, ka tas būs daudz grūtāk.

J: Kā tas attiecas uz ekonomikas likumu, ko jūs izteicāt ar trīs pamatprincipiem?
1. Visas vērtības ir subjektīvas.
2. Cilvēki dod priekšroku pašu noteiktajām vērtībām.
3. Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā.
A: Katrs no šiem principiem ir patiesība tāpat kā 97% lietu, kas skar diskusiju par ekonomiku, ir nepatiesība. Nonākot pie jebkāda secinājuma attiecībā uz ekonomikas jautājumiem, Jums ir jāizstrādā loģiska premisu konstrukcija, lai iegūtu derīgus secinājumus. Lai secinājumi būtu ne tikai derīgi, bet arī patiesi, patiesām jābūt arī premisām. Ja Jūs dzīvojat melos, tad Jūsu prāts var apmānīt Jūs pašu un likt Jums domāt, ka meli ir patiesība. Tas savukārt novedīs pie kļūdas. Augsti personiskie morālie standarti palīdzēs jums saredzēt, cik patiesas vai melīgas ir pārējo cilvēku darbības. Zemi morālie standarti un patiesība nesader kopā. Cik grūti Jums būs ieraudzīt patiesību pielietojot visus trīs likumus problēmas risinājumam, kad 97% no tā, ko Jums saka ir meli?

J: Kāda ir matemātiskā iespējamība?
A: 0.00000081, ja mums ir 3% iespēja trīs reizes.

J: Šķiet, ka man praktiski nav iespēju nonākt pie pareizā secinājuma ekonomikas jautājumu kontekstā, ja vien man nav augstu morālu standartu. Vai to Jūs man sakāt?
A: Jums ir diezgan mazas izredzes bez tiem.

J: Cik svarīgs ir godīgums, lai sasniegtu finansiālu un biznesa veiksmi?
A: Esmu pārliecināts, ka panākumiem biznesā vissvarīgākais ir godīgums, godīgums un vēlreiz godīgums. Ja pats būsiet godīgs, tad varēsiet arī vienmēr veikt godīgu/objektīvu analīzi. Godīga cilvēka reputācija nodrošinās Jūs ar kontraktu pieplūdumu no cilvēkiem, kas vēlēsies sadarboties ar Jums.

J: Vai mēs vēl joprojām diskutējam par ekonomikas likumiem?
A: No mūsu diskusijas Jums vajadzētu būt skaidram, ka visi trīs ekonomikas pamatlikumi attiecas uz jebkuras cilvēcīgas būtnes subjektīvo stāvokli. Kā arī godīguma jautājumi. Godīguma trūkums traucē gludai ekonomikas likumu darbībai, jo tas traucē cilvēka mieram un harmonijai.

J: Vai Jūs piedāvājat vēl kādu ekonomikas likumu?
A: Sauksim to par pirmo pielietojamo ekonomikas likumu.

J: Kāds ir pirmais pielietojamais ekonomikas likums?
A: Cilvēka godīgums veicina mieru un harmoniju ikvienā situācijā un tādējādi sekmē pareizu ekonomikas likumu pielietojumu. Negodīgums iznīcina harmoniju un tādējādi padara pareizu ekonomikas likumu pielietojumu daudz grūtāku.

J: Vai tas ir universāls likums?
A: Es nesaprotu jūsu jautājumu...

J: Kur vai kad tas nav pielietojams?
A: Jo attīstītāks darba sadalījums, jo plašāk tas ir pielietojams. Iespējams, ka primitīvā ciltī efektīvāk ir būt labam medniekam: tam, kurš vilina un nogalina medījumu. Jo attīstītāka ekonomika, jo lielāks darba sadalījums; cilvēkiem vairāk nākas paļauties uz citiem – ka viņi godīgi pildīs savus solījumus.

J: Tātad godīgums ir svarīgs ekonomiskai integrācijai, ja tā risinās attīstītas ekonomiskās sistēmas apstākļos?
A: Jā. Tas ir nozīmīgs tiesiskas valsts izpratnē. Pretējais varētu būt nepieciešams karā.

J: Vai Jūs varat to savienot ar ekonomikas likumu?
A: Godīgums ir vitāli svarīgs varas likumīgumam, savukārt varas likumīgums ir vitāli svarīgs veiksmīgai ekonomikai. Bez likumīgas varas mums nebūtu pieejama noderīga informācija par preču un pakalpojumu cenām, un mēs nespētu racionāli plānot. Tā kā godīgums ir vitāli svarīgs racionālai plānošanai, bet racionālā plānošana savukārt ir vitāla veiksmīgai ekonomikai, no tā izriet, ka godīgums ir vitāli svarīgs veiksmīgai ekonomikai.

J: Vai godīgums ir svarīgs, piesaistot ekonomikas likumus nopietnākām operācijām – gan sabiedrības, gan individuālā līmenī?
A: Jā. Viss tas ir iekļauts trešajā likumā: «Katra cilvēka vērtību skalas gradāciju nosaka mūsu rīcībā esošās objektīvās informācijas daudzums, kas attiecas uz cilvēka aktivitātēm pirkšanā/pārdošanā.»

J: Pāriesim pie nākošā jautājuma.
A: Labi.

J: Kas izraisa inflāciju?
A: Inflāciju izraisa naudas daudzuma palielināšana.

J: Es domāju, ka inflācija ir cenu pieaugums. Vai tas nav tā?
A: Tradicionālā inflācijas definīcija: naudas daudzuma palielināšana izraisa cenu pieaugumu.

J: Vai cena var kristies tai pašā laikā, kad pieaug naudas daudzums?
A: Jā, ja naudas daudzuma pieaugums ir zemāks nekā preču un pakalpojumu ražošanas pieaugums.

J: Kad tad būs cenu pazeminājums?
A: Ja nebūtu naudas vienību pieauguma un būtu 2% pieaugums ražošanā, tad cenas kristos par apmēram 2%.

J: Vai deflācija – tas ir slikti?
A: Tas ir atkarīgs no personīgās financiālās pozīcijas. Iepriekšējā piemērā, kurā naudas vienības palika konstantas un bija 2% liels produktivitātes pieaugums, 2% cenu samazinājums darbosies uz visu sabiedrību. Aizņēmējiem varēja būt 2% lielākas grūtības nomaksāt parādus, jo reālā naudas vērtība pieauga par 2%. Savukārt tie, kas sabiedrībā gaidīja 2% cenu kritumu, respektīvi, 2% deflāciju, šim faktam vajadzētu pāriet kredītmaksā un tādējādi interese par kredītiem būtu zemāka nekā pie 2% inflācijas rādītāja.

J: Es esmu ieintresēts vairāk apgūt tos ekonomikas likumus, kas varētu tikt izmantoti manas ekonomiskās labklājības uzlabošanai. Mani īpaši neinteresē inflācijas līmeņa aprēķināšana. Lūdzu, iemāciet man vēl kādus pielietojamus ekonomikas likumus. Varbūt Jūs uzskatāt, ka es neesmu gatavs tos apgūt?
A: Teorētiskas struktūras, pozicionēšana pareizās attiecībās var izrādīties noderīgs analītisks instruments. Jums jāsaprot, ar ko Jums ir darīšana, pirms izlemt, ko ar to iesākt.

J: Labs apgalvojums! Kas man būtu jāapgūst?
A: Attiecībā uz inflāciju Jums ir jāsaprot, kas to neizraisa.

J: Kapēc tas ir svarīgi?
A: Jo 97% no tā, kas ir rakstīts attiecībā uz inflāciju ir apzināti mēģinājumi Jūs apmuļķot.

J: Kas tad neizraisa inflāciju?
A: Nekas, izņemot naudas vienību vairošanu. Inflāciju neizraisa: naftas cenu pieaugums, intereses, darbaspēks. To neizraisa algas-cenu spirāle.

J: Ja tas tā ir, kapēc ir tik daudz runāts un rakstīts par algas-cenu spirāli u.tml.?
A: Lai novērstu Jūsu uzmanību no zagšanas, ko piekopj politiski spēcīgi spēki.

J: Zog? Ko un no kā?
A: Zog pirkšanas spēju no eksistējošās naudas eksistējošiem īpašniekiem.

J: Vai Jūs varētu paskaidrot lūdzu? Es nesaprotu, kā tas notiek ?
A: Jūsu saprašana nevienam nav vajadzīga. Ja visi saprastu, zagļiem nebūtu iespējams aizlaisties ar laupījumu. Teiksim, uz salas ir 100 cilvēku un visi viņi kaut ko ražo, lieto, bet pārpalikumu tirgo citiem. Pieņemsim, ka apmaiņas darījuma starpnieks ir ASV dolārs un, ka kopējie naudas krājumi ir vidēji $100 000 vai $1000 uz personu. Tagad pieņemsim, ka viens no šiem simts salas iedzīvotājiem sadrukāja vēl $100 000 un izmantoja tos, lai nopirktu preces un pakalpojumus no pārējiem 99 saliniekiem. Visi saprastu, ka šis viltojums bija zādzība. Tagad iedomājies ekonomiku, kurā ir iesaistīti 300 miljoni cilvēku, un valdību vai privāto centrālo banku, kas ar politisko spēku atbalstu naudas vienību skaita palielina par 3% gadā un tā paplašina kredītportfeli caur centrālās bankas sistēmu. Vai tā ir zādzība? Lielāka vai mazākā mērā?

J: Vai Jūs to attiecinat uz ASV?
A: Jā.

J: Vai Jūs vedināt uz to, ka ASV faktiski kontrolē centralizēta privāta banka?
A: Tas ir fakts, ka Federālo Rezervju Sistēma pieder lielajām komerciālajām bankām ASV.

J: Kā ASV Federālās Rezerves samazināja dolāra vērtību?
A: Kredīts ir nauda. Viņi burtiski sadrukāja naudu vai izveidoja mākslīgus kredītus ar grāmatvedības ierakstiem no plika gaisa. Šī sistēma ir radīta, lai to būtu grūti saprast, lai sabiedrība (patiesie naudas uzkrājumu turētāji) neiebilstu pret šo pirktspējas zagšanu. Gandrīz viss par šo sitēmu ir meli – sākot ar vārdu «Federāla», kas rada maldinoši iespaidu, ka tā ir valsts institūcija. Tā nav. Tā ir privāta iestāde, privāti kontrolēta un tā tiek izmantota, lai padarītu īpašniekus bagātākus. Tas ir privāts kartelis ar mērķi nest peļņu tā biedriem.

J: Es esmu šokā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?
A: Centrālās bankas Anglijā un Francijā bija privātas līdz Otrā Pasaules Kara beigām. Kareteļa vai monopola spēks ir iemesls tam, ka nācijas naudu vēsturiski visi centās iegūt, tās dēļ cīnījās, visas politiskās privilēģijas atstājot otrajā vietā. Federālās rezerves ir trešā reize, kad ASV parādās centralizēta privātā banka. Pirmo un otro reizi šo institūciju slēdza prezidenti Džefersons un Džeksons. Jums nevajadzētu būt šokētam. Lielākā daļa rakstītā par ekonomiku ir paredzēts, lai aizsargātu politiski ietekmīgo grupu intereses. Tā nav taisnība. Informācija izplatīta, lai maldinātu. Ja Jūs vēl joprojām esat šokēts, tad jūs vēl līdz galam neizprotat mūsu iepriekšējās sarunas.

J: Kā tas saskan ar ekonomikas likumu?
A: Mēs runājām par to, ka godīgums ir nozīmīgs, lai attīstītu ekonomikas labklājību, jo ir nepieciešamība pēc noderīgas informācijas attiecībā uz vērtību ierobežojumiem attiecībā uz šo inormāciju, kā paskaidrots trešajā ekonomikas likumā. Jūs varat atsaukt atmiņā to, ka, cik mēs varam zināt par personas vērtību skalu, ir ierobežots ar to, cik mēs zinām attiecībā pret to, kas ir nopirkts vai pārdots. Te mums ir daudz sarežģītāks iemesls, jo sistēma ir izveidota tā, lai slēptu pirtktspējas, zādzības no eksistējošās naudas turētājiem, to dara cilvēki, kas manipulē ar sistēmu, lai gūtu personīgu labumu.
Nauda ir jebkura darījuma vērtības viena puse. Kā, lai mēs zinām īsto vērtību jebkam, ja ar naudas vērtību notiek nepārtrauktas manipulācijas? Kā atbildi šim jautājumam es piedāvāju ekonomikas likumu. Jebkura ekonomikas likuma pielietojumā ir svarīgi noteikt jebkuras premisas patiesumu, kas tika pielietota, lai nonāktu pie pareiza secinājuma. Turklāt, zinot to, ka lielākā daļa rakstītā ir sīki un apzinīgi pārdomāts plāns, lai mūs maldinātu, ir ļoti svarīgi zināt informācijas devēja motivāciju. Tāpēc ekonomikas likuma praktiskā pielietojumā ir ļoti svarīgi zināt motivācijas iemeslu jebkuram, kurš to sniedz, lai Jūs varētu precīzi noteikt, cik lielā mērā uz šo informāciju var paļauties.

J: Vai ir kādi fakti, kurus mums nepieciešams zināt papildus zināmajam – tam, ko cilvēki pērk un pārdod?
A: Cena, par kādu cilvēki pērk vai pārdod, ir objektīvs standarts tikai tad, ja eksistē uzticams etalons. Kad nauda ir piesaistīta objektam, kuram pašam par sevi ir sava vērtība piemēram: zeltam vai sudrabam, tā ir bāze. Kad tā ir piesaistīta parādam, tad tas ir solījums bez sasaistes ar priekšmetu, kam pašam par sevi ir sava vērtība un tā bez jebkādass bāzes, izņemot valsts politisko spēku, ar to uzspiežot kopējus legālus likumus.

J: Jūs sakāt, ka, ja nav ar zeltu nodrošināta valūta, tad uz valūtas vienībām izteiktu informāciju nevar paļauties?
A: Jā.

J: Kā tas skar Jūsu pirmo ekonomikas likumu: praktiskā ekonomikas likuma pielietojumā ir ļoti svarīgi zināt jebkura informācijas devēja motivāciju, lai jūs varētu pareizi noteikt to, cik uzticama ir šī informācija?
A: Iespējams būs noderīgi uzdot šādu jautājumu: cik uzticama ir nauda, kura ir izteikta papīra banknotēs un kāda ir to cilvēku motivācija, kuri ir uzspieduši papīra banknošu režīmu, lai aizstātu valūtas zelta nodrošinājumu? Tā kā katra darījuma viena vērtību puse ir izteikta valūtas terminos, šis jautājums ir ļoti nozīmīgs tam, kurš studē ekonomiku...

J: Es nesaskatu Jūsu teiktajā jēgu. Vidusmēra cilvēks vispār nerēķinās ar šo jautājumu. Viņš vienkārši izmanto to naudu, kura ir apritē. Lūdzu, paskaidrojiet.
A: Zināmā mērā Jums ir taisnība. Vidusmēra cilvēks nerēķinās ar šo jautājumu, bet tikai tāpēc, ka viņš ir pieradināts pie tā, ka pret viņu tiek pielietos spēks un krāpšana –lai piespiestu izmantot papīra naudu.

J: Kāds spēks un krāpšana?
A: Papīra valūtas vēl joprojām tiek pieņemtas tirgū, jo vienā brīdī tās bija piesaistītas zelta standartiem. Modernās banku sistēmas aizsākumi meklējami pie Venēcijas zeltkaļiem, kuri darbojās ap 1500 gadu. Tirgotāji nodeva savu zeltu glabāšanā pie zeltkaļa, un zeltkalis deva tirgotājiem papīra kvīti par šo zeltu. Tādā veidā tirgotājiem nebija jānorēķinās ar reālu zeltu, ko nebija ērti transportēt. Drīzumā zeltkaļi sāka izdot vairāk kvīšu nekā viņiem bija zelta, un tas kļuva par frakcionālo rezervju banku sistēmas pirmsākumiem. Krāpšana bija tas, ka zeltkaļi izdeva vairāk kvīšu nekā viņiem bija zelta. Viņi tā varēja rīkoties, jo tikai daži no viņu klientiem prasīja zelta piegādi vienlaicīgi. Reālu spēku šī sistēma ieguva brīdī, kad valdība izdeva likumu, kas lika kreditoriem pieņemt papīru zelta vietā.

J: Man ir lielas grūtības izsekot jēgai. Lūdzu, izskaidrojiet šīs nianses vienkāršākos terminos.
A: Es centīšos to izdarīt ar vēl vienu vēsturisku piemēru: 1066. gads. Tas bija gads, kad Viljams Iekarotājs ar savu armiju no Ziemeļfrancijas ieradās Anglijā un pārņēma varu. Normānis pasludināja sevi par karali. Viņš pārņēma kontroli pār visām zemēm un pieprasīja nodevas no anglosakšiem un ķeltiem. Ja nodeva netika maksāta militārajam normāņu pārstāvim, tad vietējie iedzīvotāji tika ļoti smagi sodīti. Tie bija laiki, kad nodevas tika nodēvētas par nodokļiem un militārie pārstāvji tika aizvietoti ar birokrātiem, sauktiem par nodokļu vācējiem. Ja jūs būtu lasījis «Magna Carta», kas definē angļu cilvēka tiesības, attiecībā uz augstmaņiem pret karali, Jūs atrastu sekojošo: Dievs radīja zemi. Jēzus Kristus ir vienīgais Dieva dēls. Pāvests ir Jēzus Kristus pārstāvis uz zemes. Pāvests piešķīra Angliju Anglijas karalim apmaiņā pret samaksu un lojalitāti. Karalis piešķīra Anglijas daļas augstmaņiem apmaiņā pret samaksu un lojalitāti. Tāpēc zemniekiem, kas dzīvoja uz augstmaņu zemes bijā jāmaksā nodokļi, jo viņi tiek valdīti ar dievišķo taisnību. Lai atvieglotu nodokļu ievākšanu, zemniekiem tika iemācīts, ka tas ir viņu reliģiozais pienākums. Nodokļus ievāca naudas izteiksmē, nevis ar olām, pienu utml. Nodokļu iekasēšana naudas vienībās vienkāršoja procesu un radīja papildus izdevības slēpt vardarbības un zādzības. Tiešs brutāla spēka pielietojums ir ļoti dārgs un neizdevīgs. Ir daudz vieglāk zagt maldinot, nekā ar pliku vardarbību. Pie tam vienreizēji ieņēmumi ir daudz mazāki nekā tas daudzums, ko var savākt vairāku gadu laikā. Tātad, katrā modernā sabiedrībā ir grupa, kas maksā vairāk nodokļos, nekā saņem pretī no valsts un otra grupa, kas saņem vairāk nekā dod. Nākamo nodokļu saņēmēju elite kopumā ir oligarhu grupējums, angliski tos sauc par «establishment» (stūrakmeņiem), un tie kontrolē valdību. Viņiem nav iespējams palikt savās priviliģētajās pozīcijās, ja vairākums saprot, kas īstenībā notiek. Turklāt visas maldināšanas formas tiek izmantotas, lai slēptu patiesību. Tāpēc 97% rakstītā par ekonomiku ir nepatiesība. Tas sevī iekļauj rakstīto par inflāciju un valūtas sistēmām.

J: Lūdzu, attieciniet to uz inflāciju.
A: Inflācija ir naudas vienību pavairošana. Nauda – tie ir arī kredīti. Jaunā nauda atņem pirktspēju eksistējošajai naudai. Eksistējošās naudas turētāji cieš zaudējumus. Jaunās naudas saņēmēji iegūst. Ja ir privāta centrālā banka, kurai ir atļauts taisīt jaunu naudu no plika gaisa, kad vien viņi vēlas, tad tiem ir iepēja sabiedrībai nozagt visus uzkrājumus. Uzlabotajā ekonomikā, cilvēki, kuriem ir uz naudas balstīta vara, arī ir patiesie valdnieki. Visi maksā viņien nodevas, un lielākā daļa maksātāju to pat neapzinās.

J: Tad varbūt trešajam pielietojamās ekonomikas likumam vajadzētu teikt kaut ko par patiesības apzināšanās nozīmīgumu?
A: Es ierosinu sekojošus papildinājumus ekonomikas likumā...
Pirmais pielietojamās ekonomikas likums ir: Personīgais godīgums ir augstākā nepieciešamība. Tas ir tāpēc, ka personīgais godīgums uzlabo mieru un harmoniju cilvēkos un tādējādi sekmē pareizu ekonomikas likumu pielietojumu. Negodīgums iznīcina mieru un harmoniju un apgrūtina pareizu ekonomikas likumu saprašanu un pielietojumu.
Otrais pielietojamās ekonomikas likums ir: zini personas motivāciju, kura tev piegādā informāciju. Praktiskā ekonomikas likumu pielietošanā ir ļoti nozīmīga jebkura cilvēka motivācija, kurš jums piegādā informāciju, lai Jūs varētu precīzi noteikt šīs informācijas patiesīgumu. Atcerieties, ka 97% no visa rakstītā par ekonomiku ir apzināts mēģinājums jūs maldināt.
Trešais pielietojamās ekonomikas likums ir: vērtējot, cildinot un sīki pārbaudot ir patiesība. Kopējais sakars ir novērst nepatiesības priekšnoteikumos, jo tie radītu neuzticamus secinājumus.

J:Visi pielietojamās ekonomikas likumi ir saistīti ar priekšnoteikuma patiesīgumu, jebkurā ekonomikas pamatlikuma pielietojumā. Vai mēs nevaram, teikt, ka patiesīgums fundamentālo ekonomikas likumu pielietojumā ir vitāls fundamentālo likumu pielietojumā?
A: Jā. Pirmais likums, godīgums, mijiedarbojas ar personas patiesīgumu pielietojot trīs ekonomikas pamatlikumus. Otrais ir saistīts ar personas godīgumu, kura Jums piegādā infrmāciju un trešais saistīts ar Jūsu ptiesības apliecināšanu attiecībā uz abiem iepriekšējiem. Kritiskais punkts ir tas, ja Jūsu priekšnotiekumi ir pareizi, patiesi korekti, loģiski pielietojat ekonomikas pamatlikumus, tad Jūsu secinājumi būs pareizi tādēļ tie ir gan loģiski, gan patiesi.

uz augšu

Šis ir Ludviga von Mīses grāmatas „Birokrātija” („Bureaucracy” by Ludvig von Mises) tulkojuma manuskripts. Oriģināla autortiesības pieder © 1983 Margit von Mises, © 1969 Arlington House, © 1944 Yale University Press. Tulkojuma autortiesības pieder © 2005 briviba-net.lv. Bez autoru rakstiskas atļaujas jebkāda šī manuskripta pavairošana, modificēšana vai izplatīšana ir aizliegta.

I Peļņas menedžments

1. Tirgus mehānisma darbības principi

Kapitālisms jeb tirgus ekonomika ir uz privātiem ražošanas līdzekļiem balstīta sociālas sadarbības un darba dalīšanas sistēma. Kapitālismā ražošanas materiālie līdzekļi pieder privātpersonām, kapitālistiem un zemes īpašniekiem. Rūpnīcas un zemnieku saimniecības vada uzņēmēji un zemnieki (privātpersonas vai privātpersonu kolektīvi), kuriem vai nu pašiem pieder kapitāls un/vai zeme, vai arī viņi to īrē no īpašniekiem. Brīvā uzņēmējdarbība ir kapitālisma raksturīgākā iezīme.

Ikviena privātuzņēmēja, biznesmeņa vai zemnieka mērķis ir gūt peļņu. Taču kapitālisti, privātuzņēmēji un zemnieki ir arī vērtīgi „ekonomiskie virzītājspēki”! Runājot līdzībās, viņi ir tie, kas „stūrē kuģi”, tomēr viņiem nav ļauts noteikt „kuģa” kursu. Viņi ir tikai „stūrmaņi” nevis „kapteiņi”, un viņu pienākums, bez savu noteikumu izvirzīšanas, ir ievērot kapteiņa pavēles. „Kapteinis” šajā kontekstā ir patērētājs.

Tātad ne kapitālisti, ne uzņēmēji, nedz arī zemnieki nosaka to, ko vajadzētu ražot. To dara patērētāji. Ražotājs neražo savam personiskajam patēriņam, bet gan tirgum, un viņš ir cieši apņēmies pārdot savas preces. Ja patērētāji piedāvātās preces nepērk, uzņēmējs nespēj atgūt savus ieguldījumus un zaudē naudu. Ja uzņēmējam neizdodas piemērot savu rīcību patērētāju vēlmēm, viņš drīz vien var zaudēt savu vietu pie „ekonomikas kuģa vadības stūres”, un viņu aizvieto tie, kuriem labāk izdodas apmierināt patērētāju vēlmes.

Kapitālistiskās tirgus ekonomikas sistēmas patiesie virzītājspēki ir patērētāji. Viņi, pērkot dažādas preces un pakalpojumus (vai tieši otrādi- atturoties no pirkšanas), netieši izlemj, kuram no uzņēmējiem ir jābūt kāda kapitāla īpašniekam vai rūpnīcas vadītājam. Patērētāji nosaka, ko vajadzētu ražot, kādai ir jābūt preču vai pakalpojumu kvalitātei un kādai ir jābūt kvantitātei. Gala rezultātā viņu rīcība uzņēmējam rada vai nu peļņu, vai zaudējumus. Tieši pateicoties viņiem nabagie var kļūt bagāti un bagātie- nabadzīgi. Apmierināt patērētāju vēlmes nav vienkāršs uzdevums, jo viņi mēdz būt kaprīzi, untumaini, nepastāvīgi un neprognozējami. Uzņēmēja „pagātnes nopelni” viņus praktiski neinteresē. Ja kāds cits piedāvā ko tādu, kas patērētājiem patīk labāk (vai arī vienkārši ir lētāks), viņi bieži vien nešauboties pamet savus iepriekšējos produktu vai servisa piedāvātājus. Patērētājam vissvarīgākā ir personisko vēlmju apmierināšana. Kad patērētāji atsakās no sev ierasto preču pirkšanas, viņus neuztrauc ne kapitālistu vai ražotāju intereses, ne arī preču noieta samazināšanās rezultātā darbu zaudējušo strādnieku likteņi.

Ko nozīmē apgalvojums: „Preces „A” ražošana neatmaksājas!”? Šis apgalvojums norāda, ka patērētāji nevēlas „A” preces ražotājam maksāt tik daudz, lai viņš spētu segt ražošanai nepieciešamās izmaksas (tajā pašā laikā citu ražotāju ienākumi pārsniedz viņu ražošanas izmaksas). Patērētāju pieprasījums ir nozīmīgs faktors ražošanas spēku sadalē dažādās plaša patēriņa preču ražošanas nozarēs. Tādejādi tieši patērētāji izlemj, cik daudz izejmateriālu un darbaspēka vajadzētu izmantot „A” preces ražošanai un cik daudz- kādai citai precei. Ja ražošanas mērķis ir peļņa, uzņēmējs ir spiests nodrošināt patērētājus ar precēm, kas viņiem ir nepieciešamas un ko viņi pieprasa visakūtāk. Ja uzņēmēja vadmotīvs nebūtu peļņa, viņš varētu saražot vairāk „A” preču, kaut arī patērētājs tobrīd dotu priekšroku gluži kam citam. Tieši peļņas faktors visefektīvāk ietekmē to, lai uzņēmējs nodrošinātu patērētāju ar viņam vēlamajām precēm.

Tādejādi kapitālistiskā ražošana ir ekonomiskās demokrātijas sistēma, kurā „ikvienam penijam ir balsstiesības”. Patērētāji ir šīs sistēmas vadošās personas, bet kapitālisti, uzņēmēji un zemnieki- „tautas mandāta īpašnieki”. Ja šīs pilnvarotās personas tautas gribai nepakļaujas, citiem vārdiem sakot, ja viņi neražo patērētāju pieprasītās preces par iespējami zemākajām ražošanas izmaksām, viņi savas pozīcijas zaudē. Viņu uzdevums ir kalpot patērētājam. Tieši peļņa un zaudējumi ir visefektīvākais veids, kā uzņēmējs spēj efektīvi kontrolēt savas biznesa aktivitātes.

2. Ekonomiskie aprēķini

Kapitālisma sistēmas pārākums ir tas, ka tā šobrīd ir vienīgā sociālas sadarbības un darba dalīšanas sistēma, kurā ar aprēķinu un skaitļošanas palīdzību iespējams plānot jaunus projektus, kā arī izvērtēt jau strādājošo rūpnīcu, cehu vai darba vadīšanas sistēmu lietderību un efektivitāti. Situācijā, kad ražošanas līdzekļi nav privātīpašums un tiem nav tirgus cenas, var skaidri saskatīt visu sociālistiskās sistēmas un centralizētās plānošanas nepraktiskumu, jo šādos apstākļos nav iespējams veikt jebkādus ekonomiskos aprēķinus.

Problēma, kas jāatrisina ekonomikas jautājumos, ir sekojoša. Ir neskaitāmi ražošanas materiālo faktoru veidi, un ikvienā no grupām tie atšķirsies gan pēc to fiziskajām īpašībām, gan arī pielietošanas iespējām- gluži tāpat kā miljoniem strādnieku katram piemīt savas individuālās darbaspējas. Tehnoloģiskie sasniegumi paver mums milzumdaudz iespēju, kuras iespējams īstenot, lietderīgi izmantojot dabas resursus, kapitālu un darbaspēku plaša patēriņa preču ražošanā. Kuri no šiem potenciālajiem procesiem un plāniem ir visizdevīgākie? Kurus vajadzētu realizēt, jo tie būtu vispiemērotākie patērētāju akūto vēlmju apmierināšanā? Un kurus no šiem plāniem vajadzētu atlikt uz vēlāku laiku vai no tiem atteikties vispār, jo to izpilde novirzītu ražošanas līdzekļus no citiem projektiem, kuru izpilde patērētāju neatliekamo vajadzību apmierināšanā nodrošinātu lielākus ienākumus?

Uz visiem šiem jautājumiem nav iespējams atbildēt, izmantojot vienīgi matemātiskos aprēķinus, jo tik komplicēti jautājumi neapšaubāmi ir jāizskata arī kopējo ekonomisko pamatprincipu kontekstā.

Kapitālistiskā sistēmā ekonomiskās stratēģijas izveide un plānošana tiek balstīta uz tirgus cenām. Bez tirgus cenu faktora ievērošanas visi uzņēmējdarbības projekti un inženieru plāni būtu tikai akadēmisks laika kavēklis, kas demonstrētu „ko un kā būtu iespējams izdarīt”. Šie plāni nespētu prognozēt, vai kāda projekta realizācija patiešām palielinātu materiālo labklājību, vai arī gluži otrādi- novirzītu ražošanas līdzekļus no citām nozarēm, tādejādi apdraudot tās vajadzības, kuras patērētāji uzskata par pašām nepieciešamākajām. Ekonomiskās plānošanas virzītājspēks ir tirgus cenas. Vienīgi tirgus cenas var sniegt atbildi uz jautājumu, vai projekta „B” veikšana nesīs peļņu un vai tas būs lietderīgāks par kādu citu iespējamo projektu, kas šajā gadījumā nevar tikt realizēts, jo līdzekļi jau ir izmantoti projekta „B” izstrādei.

Bieži vien tiek iebilsts, ka ekonomisko darbību virzība, kas orientēta uz peļņas gūšanu, neņem vērā valsts kopējās intereses, koncentrējoties vienīgi uz privātpersonu savtīgajām interesēm, kuras bieži vien ir pat pretējas valsts interesēm. Šāda ideja ir visas totalitārās plānošanas pamats. Autoritāras pārvaldes formas atbalstītāji apgalvo, ka valdības veiktā uzņēmējdarbības kontrole nodrošina valsts labklājību, turpretim brīvā uzņēmējdarbība, kas tiek balstīta uz peļņas gūšanas ideju, „apdraud” nācijas intereses. Apskatot šo jautājumu tuvāk, atcerēsimies tā saucamo „sintētiskā kaučuka problēmu”. Šī problēma tika traktēta sekojoši. Vācijā saskaņā ar nacistiskā sociālisma normām tika attīstīta sintētiskā kaučuka ražošana, bet Lielbritānija un Savienotās Valstis brīvās uzņēmējdarbības tirgus apstākļos, kā mērķi sev nospraužot peļņas gūšanu, nemaz negrasījās ražot tik neienesīgu un dārgu „surogātu”. Tādejādi šīs valstis palaida garām nozīmīgo sagatavošanos karam un pakļāva briesmām savu neatkarību.

Patiesībā nekas nevar būt nepatiesāks par šāda veida spriedelēšanu. Došanās karā un valsts armijas sagatavošana neparedzētam karam nav privātpersonu uzdevums. Valsts drošība un civiliedzīvotāju aizsardzība ir jebkuras valdības primārais uzdevums. Ja ikviens indivīds būtu krietns, tikumīgs un neiekārotu citam piederošas lietas, nebūtu vajadzības pēc valdības, armijas, jūras kara flotēm, policistiem, tiesām un cietumiem. Veikt pirmskara piesardzības pasākumus ir valdības kompetence. Ja valdība šīs funkcijas nespēj veikt, tajā nevar vainot nevienu pilsoni vai pilsoņu grupu. Vaina vienmēr ir jāuzņemas valdībai un demokrātiskā valstī arī balsotāju vairākumam.

Vācija apbruņojās karam. Vācijas Ģenerālštābs zināja, ka karojošā Vācija nespētu importēt dabīgo kaučuku, tāpēc nolēma veicināt iekšzemes sintētiskā kaučuka ražošanu. Nav jājautā, vai britu un amerikāņu militārās autoritātes bija pārliecinātas par savām iespējām (pat jauna Pasaules kara gadījumā) atļauties importēt kaučuku no plantācijām Malajā un Holandes kolonijām Indijā. Jebkurā gadījumā viņi neuzskatīja par nepieciešamu uzkrāt savus iekšzemes dabiskā kaučuka krājumus vai arī uzsākt sintētiskā kaučuka ražošanu. Lai arī daži Amerikas un Lielbritānijas biznesmeņi iepazinās ar Vācijas sintētiskā kaučuka ražošanas progresu, tomēr ņemot vērā to, ka sintētiskā produkta izmaksas bija ievērojami augstākas nekā dabiskā produkta izmaksas, viņi nevarēja atļauties riskēt un sekot Vācijas piemēram. Neviens uzņēmējs neinvestēs savu naudu projektā, kurš nespēj agrāk vai vēlāk nodrošināt peļņu. Patērētāju sabiedrība netiešā veidā piespiež uzņēmēju ražot tieši to, kas viņiem ir visvairāk nepieciešams. Patērētāji- Amerikas un Lielbritānijas sabiedrība- nebija gatavi pieņemt tādas sintētiskā kaučuka cenas, kas būtu kaučuka ražošanu padarījis ienesīgu. Tāpēc vislētākais veids, kā tā laika anglosakšu valstis varēja apgādāt sevi ar kaučuku, bija ražot ko citu, piemēram, automobiļus un dažādus citus transportlīdzekļus, pārdot tos ārzemēs un importēt ārvalstīs saražoto dabisko kaučuku.

Tomēr, ja Londonas un Vašingtonas valdības spētu paredzēt turpmākos 1941. gada decembra un 1942. gada janvāra- februāra notikumus, tās atrastu līdzekļus arī pašmāju sintētiskā kaučuka ražošanai. Nav būtiski, kādu metodi valdības izvēlētos papildus aizsardzības izmaksu daļas segšanai. Tās varētu subsidēt ražošanā iesaistītās rūpnīcas vai arī ar tarifu palīdzību veicināt vietējā ražojuma kaučuka cenu pieaugumu līdz tādam līmenim, kas padarītu pašmāju ražoto sintētisko kaučuku rentablu. Jebkurā gadījumā par to visu samaksāt nodokļu veidā būtu spiesta tauta.

Ja valdība nespēj nodrošināt pietiekamus savas valsts aizsardzības līdzekļus, tad neviens kapitālists vai uzņēmējs nespēj aizpildīt šo iztrūkumu. Vainot dažas ar ķimikāliju ražošanu saistītās kompānijas par to, ka tās nav uzsākušas sintētiskā kaučuka ražošanu, ir tikpat nesaprātīgi, kā vainot automobiļu industriju par to, ka uzreiz pēc Hitlera nākšanas pie varas tā nepārformēja savas ražotnes par lidmašīnu rūpnīcām. Tāpat aplami būtu vainot zinātniekus par viņu izšķiesto laiku, piemēram, Amerikas vēstures vai filozofijas grāmatu rakstīšanai, jo viņi šo laiku būtu varējuši izmantot „lietderīgāk”, vingrinoties nākotnes uzdevumiem desanta vienībās.

Ja valdība, atvairot uzbrukumu, nav pietiekoši kompetenta, lai nodrošinātu atbilstošas aizsardzības funkcijas, novērst šo problēmu nav neviena indivīda spēkos. Vienīgā iespēja, kā var rīkoties šādā situācijā, ir oratoru runās, preses publikācijās un grāmatās kritizēt amatpersonas, vēršoties pie valsts augstākās varas- vēlētājiem.

Cits piemērs. Daudzi ārsti kritizē savu pacientu naudas tērēšanas ieradumus, raksturojot tos kā muļķīgus un viņu reālajām vajadzībām neatbilstošus. Viņi iesaka saprātīgāk pavadīt brīvo laiku, mainīt diētu un ierobežot alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu lietošanu. Droši vien šiem ārstiem ir taisnība. Tomēr tas nav valdības uzdevums- uzlabot savu pilsoņu rīcību. Tas nav arī biznesmeņu uzdevums. Ja sabiedrība bezalkoholisko dzērienu vietā dod priekšroku alkoholiskajiem dzērieniem, uzņēmējiem ir jāreaģē uz šādām patērētāju vēlmēm. Turpretim, ja kādam ir vēlme tautiešus ietekmēt un pārveidot, ir jāķeras pie pārliecināšanas metodes, jo tas ir vienīgais demokrātiskais pārmaiņas veicinošais veids. Ja kāds savos centienos pārliecināt par savu ideju saprātīgumu cieš neveiksmi, viņam jāvaino tikai pašam sava nespēja pārliecināt tautu- nav nepieciešams atsaukties ne uz likumu, nedz arī policijas spaidiem vai piespiešanu.

Sākotnējie ekonomiskie aprēķini balstās uz plaša patēriņa preču novērtēšanu visā sabiedrībā. Taisnība- patērētāji maina domas, un viņu spriedumus reizēm nosaka kļūdaini priekšstati. Ir jāpieņem fakts, ka dažas preces tiktu novērtētas savādāk, ja vien pircēji būtu labāk informēti. Un tomēr, mēs nevaram šķietamo „cilvēku seklumu” aizvietot ar „neapšaubāmas autoritātes gudrību”.

Nav tā, ka tirgus cenas būtu jāuzskata par kādas mūžīgas un absolūtas vērtības izteiksmi. Tāda „absolūta vērtība”, kas nebūtu atkarīga no indivīda subjektīvajām vērtībām, vienkārši neeksistē. Spriedumi par vērtībām ir cilvēku individualitātes rezultāts. Šie spriedumi atspoguļo to paudēju trūkumus un nepilnības. Tomēr vienīgā alternatīva tirgus cenu noteikšanai, ko nosaka pēc visu patērētāju izvēles, ir apzināt vērtības, balstoties uz atsevišķu cilvēku spriedumiem. Neraugoties uz to, ka šie cilvēki tiek uzskatīti par „autoritātēm”, arī viņi var kļūdīties vai maldīties. Lai arī kas noteiktu plaša patēriņa preču vērtību- diktatorisks lēmums vai patērētāju izvēle- vērtības vienmēr ir relatīvas, subjektīvas un cilvēciskas. Tās nekad nav absolūtas un objektīvas.

Ir jāsaprot, ka ekonomikā, kas organizēta, balstoties uz brīvu uzņēmējdarbību un privātīpašnieku ražošanas līdzekļiem, plaša patēriņa preču cenas patiesi atspoguļojas ražošanai nepieciešamo līdzekļu izmaksās. Tādejādi kļūst iespējams ar precīziem aprēķiniem noteikt, kuri no ražošanas procesiem ir izdevīgāki un kuri- mazāk izdevīgi. Izdevīgi ražošanas procesi šajā gadījumā nozīmē, ka līdzekļi tiek izmantoti patērētāju visakūtāk pieprasīto plaša patēriņa preču ražošanai un pieprasīto preču ražošana iegūst prioritāti pār precēm, ko patērētāji pieprasa mazāk neatlaidīgi. Ekonomiskie aprēķini ļauj uzņēmējam pielāgot ražošanu patērētāju prasībām. Tomēr jebkura sociālisma apstākļos spēki, kas nosaka un ietekmē ražošanu, nav spējīgi iesaistīties ekonomiskos aprēķinos.

Pilnvērtīgai iepriekšminēto problēmu izpratnei mums jāmēģina saprast, kas ir peļņas būtība un kādi ir tās pirmavoti. Hipotētiskā jeb uz pieņēmumiem balstītā sistēmā, kurā nav nekādu izmaiņu, nebūtu ne peļņas, ne zaudējumu. Šādos nemainīgos apstākļos, kad visi ekonomiskie apstākļi pastāvīgi saglabājas nemainīgi, summa, kas uzņēmējam ir jāiztērē ražošanas līdzekļiem, būtu līdzvērtīga cenai, ko viņš saņemtu par preci. Cenas, kas jāmaksā par ražošanas līdzekļiem, algas un procenti par ieguldīto kapitālu saistītu visu preces cenu un peļņa netiktu gūta. Ir acīmredzami, ka šādā sistēmā uzņēmējdarbībai nav motivācijas un netiek realizētas ekonomiskās funkcijas gūt peļņu. Tiek ražotas tikai vakar, aizvakar, pagājušogad un pirms 10 gadiem ražotās preces. Netiek izgudrots nekas jauns. Šī rutīna turpinās mūžīgi un ne plaša patēriņa preču, ne arī ražošanas līdzekļu piedāvājumā, pieprasījumā vai ražošanas metodēs izmaiņas neparādās. Ņemot vērā to, ka visas cenas ir nemainīgas un fiksētas, uzņēmējdarbībai šādā sistēmā vienkārši nav vietas.

Reālā pasaule ir pastāvīgu pārmaiņu pasaule. Iedzīvotāju statistikas dati, gaumes un vajadzības, ražošanas līdzekļu un tehnoloģisko metožu piedāvājums ir pakļauts nemitīgām izmaiņām. Šādā kontekstā rodas vajadzība pēc pastāvīgas ražošanas un pielāgošanās apstākļu maiņai. Tieši tobrīd visā šajā procesā iesaistās uzņēmējs.

Katrs, kas dedzīgi vēlas gūt peļņu, vienmēr meklē izdevības, lai to īstenotu. Tiklīdz uzņēmējs atklāj, ka saistība starp ražošanas līdzekļu cenām un gaidāmajām preču cenām piedāvās peļņas iespēju, viņš darījumā iesaistās. Ja darījumā iesaistīto elementu novērtējums ir bijis pareizs, uzņēmējs gūst peļņu. Tomēr peļņai piemīt tendence būt vairāk vai mazāk nestabilai, jo, ja vienā periodā ir iespējams gūt peļņu, tas nenozīmē, ka arī nākamajā periodā šī peļņa tiks nodrošināta. Tomēr peļņa ir pastāvīgs fenomens tikai tādēļ, ka tirgus apstākļos un ražošanas metodēs vienmēr eksistē izmaiņas. Lai padarītu peļņu stabilu, uzņēmējam vienmēr ir jāmeklē jaunas iespējas un jāpielāgo ražošana patērētāju prasībām.

Ražošanu un darba tirgu var salīdzināt ar publisko izsoli, kurā uzņēmēji ir kā solītāji. Uzņēmēju iespējas ierobežo tā cena, ko ir gatavi maksāt patērētāji, tādejādi nosakot maksimālo cenu, ko ir iespējams solīt uzņēmējam. Konkurējošajiem „izsoles dalībniekiem” pārējie uzņēmēji ir „jāpārsola”, ja vien viņi negrib iet mājās „tukšām rokām”. Visi atrodas vienādā situācijā, un visi solītāji rīkojas kā patērētāju mandāta īpašnieki. Tomēr ikviens no viņiem pārstāv atšķirīgu patērētāju vēlmju aspektu vai nu pavisam jaunu preču ražošanā, vai arī iepriekšējo preču ražošanā ar citām metodēm. Konkurence starp uzņēmējiem būtībā ir konkurence starp dažādām iespējām. Indivīda lēmums, piemēram, nopirkt ledusskapi vai atlikt jaunas mašīnas iegādi ir noteicošais faktors mašīnu un ledusskapju cenu noteikšanā. Konkurence starp uzņēmējiem ataino ražošanas līdzekļu ietekmi uz plaša patēriņa preču cenām. Uzņēmējs, kas neveic aprēķinus vai ignorē aprēķinu rezultātus, drīz vien bankrotē un zaudē vadošās pozīcijas.

Sociālistiskā sabiedrībā, kurā ir tikai viens vadītājs, nav ne ražošanas līdzekļu cenu, ne arī ekonomisko aprēķinu. Šādā iekārtā ražošanas līdzekļu cena uzņēmēju it kā brīdina: ”Neaiztiec mani, es jau esmu „rezervēta” kādai citai, akūtākai vajadzībai.” Sociālisma apstākļos šie ražošanas faktori un to cenas ir „dūmakā tīti”. Viņi nesniedz absolūti nekādu informāciju uzņēmējdarbības plānotājam. Tehnoloģiskās iespējas piedāvā daudz dažādu iespēju, lai atrisinātu šo problēmu. Ikviens risinājums ir saistīts ar atšķirīga veida un apjoma ražošanas līdzekļiem. Ņemot vērā to, ka sociālistu menedžeris nespēj tajā visā atrast kopsaucēju, viņš nav spējīgs arī izdibināt, kurš no risinājumiem varētu būt visizdevīgākais.

Noklikšķiet šeit, lai lasīt turpinajumo textu.

uz augšu

Tulkojuma autortiesības pieder briviba-net.lv

Cilvēka rīcības pamati

1. Cilvēka rīcības koncepcija
Cilvēka problēmas izpētē pirmais būtiski nozīmīgais jēdziens ir rīcība – cilvēka rīcība. Cilvēka rīcība ir viņa apzināta mērķtiecīga izturēšanās / uzvešanās. Šādi izprasta un definēta cilvēka rīcība ir precīzi nošķirta no tādiem kustības veidiem, kuri nav apzināti, nav mērķtiecīgi. Tādi ir cilvēka refleksi – viņa netīšas atbildes reakcijas uz dažādiem kairinātājiem, stimuliem, kā arī neorganiskajā dabā vērojamās kustības. Tikai tādēļ, ka katra rīcība, kuru veic cilvēks, ir saprātīga un mērķtiecīga, otrs cilvēks ir spējīgs to izprast un interpretēt2. Ikvienas cilvēka rīcības mērķobjekts ir viņa subjektīvajam nolūkam atbilstošais gala rezultāts -- produkts Un tikai šādi raksturojama gala rezultāta iegūšana ir viņa rīcības motīvs.

Cilvēka rīcību determinē viņa cilvēciskā būtība3. Mēs neesam spējīgi izprast cilvēku, kurš nespēj rīkoties mērķtiecīgi, tādu, kuram nav priekšstata par savai rīcībai atbilstošo gala rezultātu un tā īstenošanas rīcības veidiem. Tātad būtne, kura nav spējīga darboties mērķtiecīgi, nav cilvēks.

Iepriekš formulētās atziņas veido cilvēka rīcības aksiomas pamatsaturu un cilvēka rīcība ir mūsu pētījuma atslēgas jēdziens. Visa praksioloģija un tās pilnīgākā apakš nozare – ekonomika ir šī jēdziena un koncepcijas implikācija – loģisku operāciju rezultāts4. Tas fakts, ka cilvēka rīcību nosaka viņa cilvēciskā esamība nav nedz noliedzams, nedz diskutējams. Jēdziens nemotivēta darbība attiecas tikai uz augiem, tehniskām iekārtām un neorganiskajām vielām.

2. Jēdziena pirmā implikācija -- mērķis
Pirmā atziņa, kas izsecināta no cilvēka rīcības principa, skaidro, ka runa ir tikai par cilvēcisko indivīdu kā darbības subjektu -- apzinīgu savas darbības īstenotāju. Mērķi un nodomi ir tikai cilvēkam un tikai viņam ir skaidrs priekšstats par savas rīcības vēlamo gala rezultātu (ends) un tādēļ viņa rīcība var būt mērķtiecīga. Turklāt jānorāda, ka indivīda rīcības mērķis nav tomēr gluži tas pats, kas grupas, kolektīva vai valsts darbības mērķis, lai gan nedz sabiedrība, nedz sabiedrības grupa neeksistē neatkarīgi no tās individuālo locekļu darbības. Tādēļ saka, ka valsts valdības rīcība ir tikai metafora. Faktiski indivīdi ir noteiktās attiecībās ar citiem indivīdiem un darbojas tā, ka citi indivīdi atpazīst un atzīst to rīcību par valsts pārvaldes līmeņa darbību – valdīšanu6. Tomēr vēl jāpaskaidro, ka minētā metafora netiek lietota tai nozīmē, ka kolektīvai institūcijai kā tādai piemistu kaut kāda tāda realitāte, kas būtu pilnīgi atšķirīga no citu indivīdu darbībām. Un līdzīgi var teikt arī par indivīdu. Indivīds, piemēram, var uzņemties aģenta saistības pārstāvēt citu indivīdu vai rīkoties tā ģimenes uzdevumā. Tomēr tikai cilvēciskie indivīdi spēj izvēlēties noteiktus uzvedības veidus un tos īstenot. Indivīdi ar savām aktivitātēm var ietekmēt valsts funkcionēšanu, resp., būt par valsts funkcionēšanas pārmaiņu cēloni. Tādēļ valsts kā institūcijas eksistence ir nozīmīga tikai tik lielā mērā, cik tās darbība atbilst visu indivīdu un grupu ietekmēm, gan to, kuri ir, gan to, kuri nav atzīti par tās locekļiem.

Lai cilvēks sāktu mērķtiecīgi rīkoties nav pietiekami, ja viņš zina tikai to, ko viņam galu galā vajadzētu sasniegt, resp., vēlamo gala rezultātu. Indivīds, protams, var gan gaidīt, cerēt, ka viņa noteikta veida rīcība varētu veicināt vēlamā gala rezultāta sasniegšanu. Cilvēks, piemēram, var vēlēties saulainu laiku, bet, ja viņš uzskata, ka viņa spēkos nav nekā tāda, kas nodrošinātu saulainu laiku, tad viņš arī neko nedarīs, lai šo savu vēlēšanos īstenotu. Un tas viss nozīmē tikai to, ka vispirms viņam jābūt noteiktai idejai par to, kā vispār iegūstams vēlamais gala rezultāts. Indivīda darbība ir process, kas sastāv no atsevišķām likumsakarīgi secīgām rīcībām. Tikai to secīga īstenošana nodrošina pakāpenisku virzību uz prognozēto vēlamo gala rezultātu. Lai darbošanās būtu produktīva – ražīga, auglīga, radoša -- nepieciešams iztēloties tādu procesa veidolu, kas pilnīgi atbilst prognozētā gala rezultāta posmsecīgai, pakāpeniskai sasniegšanai. Tas nozīmē, ka ir nepieciešamas vēlamā gala rezultāta sasniegšanas procesa tehnoloģiskās ideja vai plāns.

Lasiet turpinājumu - zem norādītajiem linkiem

1.un 2.daļas
3.un 4.daļas
5.un 6.daļas
7.daļa
8.daļa
9.daļa
glosarijs

Ja Jūs vēlēties rezērvēt kopīju(s) "Cilvēks, ekonomīja un valsts", lūdzu sūtiet e-pastu uz info@briviba-net.lv.